Pirms kāda laika redakcija saņēma vēstuli, kuras autors interesējās, kad un kādos apstākļos radusies latviešu tauta un tās valoda.
Pirms kāda laika redakcija saņēma vēstuli, kuras autors interesējās, kad un kādos apstākļos radusies latviešu tauta un tās valoda.
Skaidrojumu «Bauskas Dzīve» lūdza vēstures maģistram Aigaram Urtānam. Vēsturnieks uzsvēra, ka problēmai ir veltīti daudzi zinātniski pētījumi un izstrādātas teorijas. Nepretendējot uz pilnīgu izklāstu, sniegts neliels pārskats.
Process sākas Livonijā
13. gadsimtā vācu izveidotās Livonijas robežās tika iekļautas somugru (tostarp lībiešu) un baltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu un kuršu) cilšu apdzīvotas zemes. Lietuvas valsts sastāvā šajā laikā nokļuva arī daļa no minēto baltu cilšu apdzīvotajām teritorijām. Tas nozīmēja, ka daļa sēļu, zemgaļu un kuršu vēlāk «sakusa» lietuviešu tautā. Latviešu un igauņu tautu etnoģenēzi veicināja lēni, pakāpeniski un gadsimtiem ilgi procesi, kas risinājās Livonijā un turpinājās vēl pēc tās bojāejas.
Migrācija veicina tautas veidošanos
13. gadsimta cīņu laikā šeit dzīvojošās ciltis cieta atšķirīgus dzīvā spēka zaudējumus. Vismazāk cieta lielākā no šeit dzīvojošām ciltīm – latgaļi, visvairāk – kurši un zemgaļi. 13. gadsimta otrajā pusē kurši un zemgaļi sāka izceļot uz Lietuvu, lai nebūtu jāpakļaujas vāciešiem. Daudzi novadi palika tukši, tas veicināja migrāciju Livonijas iekšienē. Ir pieņēmums, ka auglīgajā Zemgales līdzenumā 14. gadsimtā sāka ieceļot sēļi, latgaļi un lībieši. Migrācija turpinājās arī 15. un 16. gadsimtā, kad iedzīvotāju skaits laiku pa laikam samazinājās mēra epidēmiju dēļ.
Migrācijas procesu rezultātā sākās lībiešu asimilācija un viņu apdzīvoto zemju sarukšana, toties pārsvaru guva lielākā baltu grupa – latgaļi. Tāpēc 16. gadsimta sākumā daudzu tagadējās Latvijas novadu zemniekus vācieši sāka saukt par latgaļiem jeb latviešiem (vāciski – «Letten»), kaut gan viņi runāja dažādās valodās un dialektos. Visilgāk savu valodu saglabāja kurši, bet latviešu valoda ilgstošā procesā veidojās no tā saucamā vidusdialekta, migrāciju rezultātā saplūstot ar seno baltu cilšu valodām.
Kungi un zemes apstrādātāji
Latviešu tautas veidošanās procesus, kā to akcentējuši vairāki pētnieki, ietekmēja arī tā saucamais sociāli psiholoģiskais faktors. Proti, veidojoties muižu saimniecībai un pieaugot zemnieku atkarībai no vācu kungiem, palielinājās sociālā plaisa starp vācu tautības zemes kungiem un zemes apstrādātājiem. 14. gadsimta beigu vēstures avotos ir atrodamas liecības, ka vācu tautības zemes kungi pret nevācu zemes apstrādātājiem sāka izturēties kā pret zemnieku kārtu. Ir secināts, ka tieši šajā laikā dažādās valodās un dialektos runājošie zemnieki paši sākuši izjust sociālo kopību – piederību zemes apstrādātāju kārtai. Vienlaikus veidojusies arī īpaša šīs sociālās kārtas kultūra. Tā izpaudusies mutvārdu daiļradē, ko vēsturnieks Arveds Švābe nosaucis jau par konkrētu tautas gara izpausmi.
Latviešu tautas etnoģenēzē nozīme bija arī reformācijai jeb katoļu ticības reformēšanai. Tad vācu baznīckungi sāka pievērst uzmanību nevāciem, kristīgās ticības pamatu skaidrošana norisinājās nevāciem saprotamā valodā, tā kaut nedaudz veicinot arī garīgo saliedētību.
Veidojas nacionālā pašapziņa
Latviešu tautas veidošanās process turpinājās arī pēc Livonijas bojāejas 16. gadsimta vidū. Tālākajā procesā svarīgi bija sociālie apstākļi. Līdz 18. gadsimta beigām Polija, Zviedrija un Krievija dalīja un pārdalīja tagadējo Latvijas teritoriju. Šajā laikā laukos saglabājās dzimtbūšana jeb zemnieku atkarība no muižniekiem. Tas noteica pilnīgi atšķirīgu domāšanu – muižnieks un zemnieks sprieda un viens otru uztvēra atšķirīgi.
No šāda viedokļa 17. un 18. gadsimtu var uzskatīt par laiku, kad sociālo apstākļu un kultūrvēsturisko norišu rezultātā latvieši izveidojās par tautu. Un tad jau vairs tālu nav līdz 19. gadsimtā notiekošiem procesiem, kas sekmēja latviešu tautas pašapziņas pieaugumu. Tam sekoja Tautas atmoda, 1905. gads, strēlnieki, Latvijas Republikas izveidošanās un Brīvības cīņas, kas saliedēja tautu savā nacionālā valstī. Latvijas valsts realizētā agrārā reforma nostiprināja masu apziņā nacionālu valsti, jo katram bija skaidrs – zemi latvieši saņēma no savas valsts, ja tā zudīs, zudīs arī viņi. Šādā apziņā bija balstīts arī Kārļa Ulmaņa nacionālisms 30. gadu beigās.
