Kopā ar vīru esam nodzīvojuši trīsdesmit gadu. Izaudzināti divi dēli, arī jaunākais pirms dažiem mēnešiem apprecējās.
Kopā ar vīru esam nodzīvojuši trīsdesmit gadu. Izaudzināti divi dēli, arī jaunākais pirms dažiem mēnešiem apprecējās. Priecājamies par mazbērniņiem vecākā dēla ģimenē. Abi ar vīru vēl strādājam, bet mājās esam kā sveši, tikpat kā nesarunājamies, guļam katrs savā istabā.
Pārdomājot dzīvi, secinu, ka tikai rūpes par bērniem mūs vienoja. Kopā cēlām māju, audzējām dārzeņus, braucām uz tirgiem, pelnījām naudu. Tagad it kā dzīvot varam vieglāk, bet reizēm ir tik smagi, jūtos tik vientuļa kopā ar viņu, ka gribas iet projām. Dzīvei it kā zudusi jēga. Dzirdēts, ka tā esot daudziem vecākiem, kad bērni izauguši. Kā rīkoties? Vai psihologam ir kāds padoms?
Ilze
Šo situāciju komentē psiholoģe INGA GRĪNBERGA:
– Laiks, kad no vecākiem savā dzīvē aiziet bērni, ne tikai atklāj problēmas, bet arī dod jaunas iespējas laulātajiem. Ne velti ķīnieši jēdzienu “krīze” raksta ar diviem hieroglifiem: viens nozīmē briesmas, otrs – iespējas. Tātad ikviena pārmaiņa mūsu dzīvē nes līdzi arī iespējas.
Daudzi pāri pēc bērnu aiziešanas savā dzīvē šķiras. Tas ir nopietns brīdis, kad mainās vērtību sistēma, kā dēļ ir dzīvots līdz šim. Tā ir situācija, kas liek apjukt. Vīrs ar sievu nereti viens otram izvirza pretenzijas, sākas konflikti, lai aizmirstos, vairāk laika un enerģijas tiek veltīts darbam vai alkoholam, viens vai abi laulātie meklē jaunu partneri.
Ir pāri, kas turpina dzīvot kopā nešķiroties, bet nemitīgi konfliktē. Iespējams, strīdi bijuši arī iepriekš, bet tagad tie kļūst arvien biežāki un asāki. Taču viņi paliek kopā, jo vairāk par visu baidās no vientulības.
Labākajā gadījumā laulātie saprot, ka attiecībās kaut kas ir jāmaina. Ja gadu gaitā pāris ir kopis savas attiecības, tad pēc bērnu aiziešanas viņiem var sākties gandrīz vai jauns medusmēnesis. Ir brīvāk ar naudu, laiku iespējams veltīt sev, var ceļot, baudīt dzīvi, jo rūpju mazāk.
Daudz var mainīt situācija, kad sieva un vīrs kļūst par vecmāmiņu un vectētiņu. Šis fakts attiecībās ienes vairāk mīļuma. Pašlaik Latvijas ģimenēs gan nav visai tipiski, ka vecvecāki uzņemas mazbērnu audzināšanu. Mūsu tētiem un mammām vēl ir jāstrādā, lai nopelnītu sev pensiju, tāpēc mazbērniem viņi ir tikai ciemiņi. Taču arī tas ir jauki, šādā veidā saglabājot saikni ar nākamo paaudzi, izrādot interesi un rūpes par to.
Padoma vaicātājas gadījumā abi dēli ir izveidojuši savas ģimenes. Taču arī viņiem vēl ne reizi vien noderēs vecāku padoms un atbalsts. Tāpēc tēvam un mātei nav iemesla justies liekiem. Turklāt arī pašiem šis nav vienkāršs laiks, jo viņi ieiet citā vecuma posmā – pusmūžā. Tā ir menopauze sievietēm un andropauze vīriešiem, kad veselība vairs nav agrākā, jo organismā sākas noteiktas pārmaiņas.
Turklāt ir taču, par ko rūpēties, bieži vien dzīvi ir pašu vecāki, kuriem ir ap 70 – 80 gadu. Tātad tie ir cilvēki ar nopietnām vecuma kaitēm, niecīgiem resursiem, reizēm nevarīgi kā bērni, un bez palīdzības neiztikt.
Vecās Eiropas valstīs un Amerikā laulātie pāri regulāri apmeklē laulību konsultācijas, pat ja ģimenē viss ir daudzmaz kārtībā. Galu galā arī automašīnu mēs profilaktiski apskatām katru gadu, bet laulība ir daudz sarežģītāka lieta nekā mašīna, un arī tai laiku pa laikam vajag šo profilaktisko apskati. Šādos pārejas posmos, pārmaiņu laikā būtu labi ar kādu parunāties par to, kā šo situāciju varētu risināt. Te var līdzēt ģimenes terapeiti, pāru konsultanti.
