Aktieris Rūdolfs Plēpis un komponists Valdis Zilveris 1. novembrī koncertēja Bauskas rajona bibliotēku konkursa noslēguma sarīkojumā.
Aktieris Rūdolfs Plēpis un komponists Valdis Zilveris 1. novembrī koncertēja Bauskas rajona bibliotēku konkursa noslēguma sarīkojumā.
Nākamās nedēļas nogalē baušķenieki varēs atkal ieraudzīt aktieri, jo pilsētas Tautas namā paredzēts viņa un dziedātājas Sandras koncerts.
Par tēvu nav jāraud
Tiekoties ar “Bauskas Dzīvi”, Rūdolfs Plēpis dalās iespaidos par sezonas nozīmīgāko lomu – karali Līru – Latvijas Nacionālajā teātrī, kā arī vērtē šīs lugas otru iestudējumu Valmieras teātrī. Izrādi Valmierā veidojis vecmeistars Oļģerts Kroders, bet “Karaļa Līra” režisore Nacionālajā teātrī ir jaunās paaudzes pārstāve Indra Roga. Nesen Rūdolfs Plēpis un viņa kolēģi Valmierā noskatījās O. Krodera iestudējumu. Piedāvājam aktiera pārdomu monologu.
– Es nevaru vērtēt izrādi Nacionālajā teātrī, jo pats tajā esmu iesaistīts, bet Valmierā mani patīkami pārsteidza fakts, ka abiem režisoriem ir bijis līdzīgs domāšanas virziens. Iestudējumos nav ne miņas no stereotipiem par karali Līru. Mums šķiet, ka Šekspīrs uzrakstījis stāstu par ļaunajām meitām un nelaimīgo tēvu, jo tā ir pieņemts uzskatīt. Taču luga nav par Līru, bet gan par notikumu lavīnu, ko izraisa augstprātīga, neapdomīga cilvēka kaprīze. Luga arī sākas ar šo “karalisko kaprīzi”, jo Līrs ir pārliecināts, ka drīkst atļauties visu. Viņš iekustina vienu akmentiņu kalna virsotnē, bet tālāk jau gāžas neapturama lavīna, kas savā ceļā visu sagrauj.
Galvenajam personāžam lugā ir samērā maz teksta, bet ļoti daudz nežēlīgu ainu, cīnoties par varu. Karalis Līrs ir tik mūsdienīgs tipāžs, ka otru tādu būtu grūti atrast.
Mācās nolasīt zīmes
– Lugā nav jāraud par nelaimīgo tēvu, bet jācenšas saprast, ka ikviens no mums var neviļus paraut vienu akmentiņu, izraisot postošu stihiju. Tā ir vissvarīgākā atziņa, ko esmu guvis, izstrādājot titullomu jaunajā izrādē, kas skatītājiem piedāvā no samocītiem stereotipiem brīvu un filosofisku Šekspīra drāmas skatījumu.
Man nebija viegli iejusties tēlā arī tāpēc, ka pirmo reizi saskāros ar jaunās paaudzes domāšanas veidu. Tai nav vajadzīgs reālpsiholoģiskais teātris, jaunā paaudze visu uzreiz nolasa no zīmēm. Es pārstāvu veco teātra skolu, tādi bija arī mani pedagogi. Šī iemesla dēļ bija grūti sevi mainīt un pārtapt jaunā kvalitātē, taču process izrādījās ārkārtīgi interesants, sarežģīts un, šķiet, man izdevās panākt lūzumu domāšanā.
Pēc “Karaļa Līra” pirmizrādes Nacionālajā teātrī man piezvanīja no kinostudijas “Mosfiļm” un uzaicināja uz provēm spēlfilmā par Juriju Andropovu. Tas bija ļoti negaidīti. Krievijas kinostudijai Rīgā ir savi aģenti, kuri, meklējot aktierus jauniem projektiem, noskatās izrādes visos teātros.
Aktuāls jebkurā laikmetā
– Lugas “Karalis Līrs” iestudējumi Rīgā un Valmierā ir līdzīgi gan konceptuāli, gan mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu pielietojumā. Zīmīgi, ka scenogrāfiju abām izrādēm veidojuši jauni mākslinieki – profesora Andra Freiberga audzēkņi. Manuprāt, valmieriešiem scenogrāfiskie risinājumi izdevušies ļoti veiksmīgi. Turklāt iestudējumā bija brīži, kad sakrita pat mizanscēnas, it kā abi režisori iepriekš būtu sarunājuši.
Oļģerts Kroders un Indra Roga lugu ir līdzīgi saīsinājuši, lai izrāde iekļautos trīsarpus stundās. Visas Šekspīra drāmas ir ļoti garas, jo katram tēlam viņš rakstīja uznāciena monologu, lai piesaistītu skatītāju uzmanību. Mūsu režisori no tiem ir atteikušies. Mēs varam tikai iztēloties, kā slavenā angļu dramaturga lugas tika interpretētas viņa dzīves laikā, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Šekspīra darbi ir aktuāli ikvienā laikmetā un jebkurā sabiedrībā.
