Draudzīgā ziemeļzeme Somija 2017. gada 6. decembrī svinēja valsts simtgadi. Somijas vēstniecībā Latvijā notika svinīga pieņemšana, kurā piedalījās arī jaunā tulkotāja īslīciete Anete Kona.
Atbildība un atzinība
Somijas vēstniecības oficiālajā pieņemšanā Anete Kona piedalījās otro reizi. Viņa stāsta: «Pērn, saņemot ielūgumu, apmulsu. Kāpēc man, tulkotājai iesācējai, kas darbojas tikai nepilnus trīs gadus, izrāda tādu godu? Šogad bija citādi. Jutos ļoti svarīgu darbiņu padarījusi, iztulkojot somu leģendārā vēstnieka Renē Nīberga dokumentālo liecību «Pēdējais vilciens uz Maskavu». Pieņemšanā mēs iepazināmies klātienē, jo pirms tam bijām sazinājušies tikai elektroniski. Saruna ievirzījās par dažādām tēmām. Viņš pastāstīja, ka ir izlasījis savas grāmatas tulkojumu arī krievu valodā, ko diplomāts brīvi pārvalda.»
Renē Nībergs ir ļoti interesanta personība, bijušais Somijas vēstnieks Maskavā un Berlīnē. Viņa grāmata nav beletristika, bet gan pētījums par Latvijas vēstures sarežģītiem posmiem no pagājušā gadsimta 20. gadiem līdz mūsdienām, kā arī par ebreju kopienas vēsturi Somijā un Latvijā. Diplomāta mātes radinieki dzīvoja Rīgā, kur viņš bieži viesojās gan kā privātpersona, gan Somijas valsts augsta ranga ierēdnis, atklāj Anete un turpina: «Iepriekš biju tulkojusi bērnu grāmatas un prozu, bet nevienu biogrāfisku apceri. Tā ir milzīga atbildība. Ārkārtīgi daudz laika bija jāvelta faktu salīdzināšanai un precizēšanai dažādos avotos. Grāmatu «Pēdējais vilciens uz Maskavu» iztulkoju, būdama Austrālijā un Jaunzēlandē. Situāciju tas sarežģīja, jo bija pieejami tikai elektroniskie resursi. Rīgā noteikti būtu devusies uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, norunājusi tikšanos ar vēsturniekiem, bet, esot tālumā, to nevarēju izdarīt. Renē Nīberga darba latviskošana man bija nopietns profesionāls izaicinājums. Varēju pārliecināties par savām prasmēm, vienlaikus apzinoties, ka vēl daudz jāmācās. Es uzskatu, ka tulkotājs nedrīkst improvizēt. Ļoti centos re-spektēt autora oriģinālo stilu un izteiksmes veidu.»
Mūzikas grupas «HIM» ietekme
A. Konas personībā harmoniski apvienojas atvērtība pasaulei un klusināts šarms, pat askēze. Viņa apstiprina: «Manuprāt, tā ir ziemeļnieku mentalitātes izpausme. Sevi jūtu kā absolūtu ziemeļnieci. Man patīk somu atturība, emociju lieka neizrādīšana, vēlme vismaz kādu laiciņu diennaktī pabūt vienatnē. Lai kā latvieši gribētu noliegt, mēs tomēr esam ziemeļu tauta. Baltija, Somija un Skandināvija ir tas pasaules reģions, kam jūtos piederīga ar sirdi un dvēseli.»
Anetei ir visai neparasts stāsts par profesijas izvēli. Pusaudžu vecumā, mācoties Īslīces vidusskolā, viņa ļoti aizrāvās ar tolaik populāro somu mūzikas grupu «HIM», kas dziedāja angļu valodā. Viņa stāsta: «Mana sajūsma par grupu bija neizmērojama, tālab paziņoju vecākiem, ka gribu mācīties Ziemeļvalstu ģimnāzijā un apgūt somu valodu. Viņi neiebilda. Tolaik man bija daudz vēstuļu draugu – «HIM» fanu. Sarakstījāmies ar jauniešu laikraksta «LaBA» starpniecību, jo interneta ēra Latvijā vēl nebija sākusies. Ziemeļvalstu ģimnāzijā mācījos ar interesi, man patika viss. Skolā galvenā uzmanība tiek veltīta svešvalodām. Somu valodai nedēļā bija paredzētas piecas stundas, kuras vadīja skolotāji no Somijas, papildus mācījos angļu un vācu valodu. Protams, ar laiku jūsma par «HIM» pierima, bet interese par Somiju vēl vairāk pastiprinājās.»
Aiz polārā loka
Pirmo reizi Somiju Anete kopā ar vecākiem apmeklēja bērnībā.
90. gados vispopulārākais tūristu mērķis bija Serēnas ūdensatrakciju parks netālu no Helsinkiem. Nākamo reizi uz Somiju jauniete devās 2002. gadā, būdama Ziemeļvalstu ģimnāzijas audzēkne. Viņa piedalījās divās vasaras nometnēs. Somija ļoti atbalsta citu valstu skolēnus un studentus, kas mācās somu valodu.
Angļu filoloģiju Latvijas Universitātē (LU) Anete sāka studēt, jo togad nenotika uzņemšana skandināvu valodu programmā. Pēc dažiem gadiem viņa atkal iestājās universitātē, lai apgūtu somu valodu. Sākās ārkārtīgi intensīvs ziemeļzemes kultūras un tradīciju iepazīšanas periods. Gandrīz katru vasaru Anete Somijā strādāja brīvprātīgo darbu. Nenovērtējamu pieredzi un sarunvalodas prasmi viņa guva, līdzdarbojoties starptautiska kinofestivāla un mūzikas festivāla organizēšanā.
Jaunā tulkotāja komentē: «Kinofestivāls notika mazā ciemā aiz polārā loka, kur vasarā saule nenoriet. Izvēloties brīvprātīgos, priekšroka bija tiem, kuri nevainojami zina somu valodu. Mums uzticēja atbildīgus uzdevumus. Man vajadzēja nodot brīvbiļetes preses pārstāvjiem un viesiem, sniegt nepieciešamo informāciju par kinofestivāla norisi. Filmas tika demonstrētas četrās teltīs. Vislielākajā – ar 700 vietām – rādīja slaveno somu, Eiropā un pasaulē atzīto režisoru brāļu Mikas un Aki Kaurismeki jaunākās filmas, kurās spilgti izpaužas nacionālais kolorīts. Varēju pārliecināties par somu patriotismu, jo tauta režisorus mīl tāpēc, ka viņi ir savējie, nevis tā iemesla dēļ, ka abu filmām ir lieli panākumi Eiropas prestižākajos kinofestivālos. Brīnījos, ka ciematiņā aiz polārā loka vienā seansā visas 700 vietas bija aizņemtas. Kaurismeki uzvārds ir labi zināms arī Latvijas skatītājiem.»
Bez ārišķības un patosa
Valstiskuma jēdziens somiem ir svēts, turklāt viņi iztiek bez ārišķības un patosa, apgalvo Anete un min vairākus piemērus: «Katru gadu Neatkarības dienā, 6. decembrī, Somijas TV demonstrē pēc rakstnieka Veines Linnas romāna motīviem uzņemto filmu «Nezināmais kareivis». Somijā, šķiet, tas ir visvairāk lasītais un iemīļotais romāns par Otrā pasaules kara dramatiskajiem notikumiem Somijā no 1941. līdz 1944. gadam. Sižets ir atainots vienkāršu kareivju skaudrajā skatījumā. Valsts dzimšanas dienā somi televīzijā uzmanīgi seko līdzi pieņemšanas pie prezidenta tiešraidei, bet nākamajā dienā lielākie nacionālie laikraksti publicē notikuma fotoreportāžas. Svētku vakarā visa somu zeme iemirdzas svecīšu gaismā.»
Izvēlas vietējos zīmolus
Anete apbrīno arī gluži sadzīvisku patriotisma izpausmi. Katrā somu mājā lieto tikai vietējos uzņēmumos ražotus traukus. Ļoti iecienīta dāvana ir ar trollīšu Muminu tēliem apgleznotu krūzīšu sērija. Katru gadu ražotāji to papildina. Somi cenšas iegādāties populārajā firmā «Marimeko» gatavotus apģērbus – svītrainus kreklus un sieviešu tērpus ar stilizētu magoņu un lielu, krāsainu laukumu apdruku. Zīmols «Marimeko» ir somu nacionālais lepnums. Audumu apdrukām ir doti somiski nosaukumi, ornamentos atspoguļojas nacionālās mākslas tradīcijas, bet apģērbu dizainā – tautastērpu motīvi.
Arī somu organisko dabas izjūtu Anete Kona uzskata par nacionālu vērtību. Tai pierādījumi ir rodami valodā. Katrai dabas izpausmei somu valodā ir daudz sinonīmu, jo īpaši – sniegam. Tie ir visdažādākie apzīmējumi, kas niansēti atspoguļo sniega struktūru.
Tulkotājai Somijā ir daudz draugu, bet īpašas attiecības viņu vieno ar Mati un Johannas ģimeni. Viņa ir laulātā pāra meitiņas Tūliki krustmāte.
ANETE KONA
Dzimusi 1985. gadā Bauskas rajonā.
Mācījusies Īslīces vidusskolā.
2004. gadā beigusi Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāziju.
Latvijas Universitātē (LU) studējusi angļu filoloģiju.
Izglītību turpinājusi LU somugru studiju programmā. Universitāti absolvējusi 2013. gadā.
Studentu apmaiņas programmā divus semestrus mācījusies Turku universitātē Somijā.
Pirmā darbavieta – J. Rozes grāmatnīca Rīgā. Vēlāk strādājusi par klientu apkalpošanas speciālisti skandināvu uzņēmumos «Tranco» un «Uvet Baltic».
Kopš 2013. gada – tulkotāja no somu valodas. Specializējas romānu, bērnu grāmatu un dokumentālās prozas tulkošanā.
Šogad astoņus mēnešus pavadījusi Austrālijā un Jaunzēlandē, tulkojot grāmatas un strādājot brīvprātīgo darbu.
Pārvalda somu, angļu, igauņu un vācu valodu.
Anetes Konas tulkotās grāmatas:
Salla Simuka, «Sārta kā asinis» (2014),
Timo Parvela «Muris un Vufs» (2017),
Paulīna Rauhala «Debesu dziesma» (2017),
Renē Nībergs «Pēdējais vilciens uz Maskavu» (2017),
Timo Parvela «Muris un Vufs ceļ māju» (2017),
Tūtiki Tolonena «Auklīte – bubulis» (2017).
Latvijas un Somijas kultūras sakari
Janis Rozentāls un Elija Forsele
Latvijas un Somijas kultūras sakari sāka veidoties vēl pirms abu valstu nodibināšanas. Pirmais vēstnesis bija latviešu glezniecības klasiķis Janis Rozentāls, kas 1903. gadā apprecējās ar somu operdziedātāju Eliju Forseli. Viņa bija nozīmīga personība 20. gadsimta sākuma Latvijas kultūras dzīvē.
Pieminot E. Forseles 140. dzimšanas dienu, Rīgas J. Rozentāla un R. Blaumaņa memoriālajā muzejā pirms vairākiem gadiem tika organizēta izstāde. Rozentālu dzimta piedāvāja unikālus materiālus, kas vēstīja par operdziedātājas dzīvi, radošo darbību Latvijā un Somijā.
Diplomātes novērojumi
Latvijas sabiedrības īpašu interesi par Somiju veicināja publiciste, tulkotāja un rakstniece Anna Žīgure, Latvijas Republikas pirmā vēstniece Somijā. Kopā ar dzīvesbiedru žurnālistu Juku Rislaki bijusī diplomāte turpina stiprināt abu valstu kultūras saikni.
Šī gada 13. novembrī «Radio Klasika» bija intervija ar Annu Žīguri, kurā viņa stāstīja par somu tradīcijām, svinot valsts dzimšanas dienu: «Somijā valsts Neatkarības diena, kas ir 6. decembrī, allaž tiek atzīmēta ļoti svinīgi, vienmēr visas valsts mērogā. Kaut arī somiem nav bijis tāda pārtraukuma valstiskajā neatkarībā kā mums, viņiem vienmēr bijusi gribēšana šo dienu atzīmēt skaisti un svinīgi. Visi skatlogi tiek izrotāti ar svētku dekorācijām, zilbaltajiem karodziņiem, svecēm un citu atribūtiku.
Doma baznīcā Helsinkos parasti notiek dievkalpojums, visā pasaulē tiek dziedāta Somijas himna, tiek aizdegtas sveces visos varoņu kapos.[..]»
Anna Žīgure uzsver, ka parasti Somijas valsts dibināšanas svētkos jūras krastā rītausmā paceļ karogu, bet simtgades svinībās zilbaltās gaismiņas mirdzēja visu nakti, karogi arī tika izgaismoti. Vienlaikus tika sagādāta svētku sajūta trūcīgajiem cilvēkiem ar ēdienu pie ugunskuriem, lai gan trūkums Somijā, salīdzinot ar Latviju, ir visai nosacīts jēdziens.
