Nacionālā teātra izrāde «SAPNIS VASARAS NAKTĪ» izraisījusi plašas kritiķu un skatītāju diskusijas.
Nacionālā teātra izrāde «SAPNIS VASARAS NAKTĪ» izraisījusi plašas kritiķu un skatītāju diskusijas.
Gan slavēta, gan pelta Ginta Gabrāna scenogrāfija, Māras Ķimeles režija, kā arī dažādi vērtēts aktieru sniegums. Savu viedokli par izrādi izklāsta Bauskas 1. vidusskolas skolotāja INGUNA SARGUNA.
Šekspīrs liek noticēt jaunības sapnim
Vispirms jau pašā Šekspīra lugas materiālā komiskais atklājas kā cilvēka jūtu dīvaina spēle, kas liek varoņiem neparasti rīkoties un spēt mainīt savas simpātijas gluži neizskaidrojamā veidā. Varbūt arī jaunajiem mīlētājiem dažbrīd liekas, ka viņi atrodas uz laimes neiespējamības traģiskās robežas, tomēr Šekspīrs apjauš arī to, ka jaunībai raksturīga tieksme pārspīlēt ciešanas. Īsta mīlestība spēj uzveikt visus šķēršļus, tā uzvar arī teiksmainajā fantāzijas pasaulē. «Sapni vasaras naktī» gribētu nosaukt par tādu teiksmainu pasaku, kurā visas grūtības un dzīves pretrunas tiek pārvarētas viegli, kā uz burvja mājienu. Tā ir pasaka par cilvēciskas laimes iespējamību, par jaunības skaidrajām jūtām un par vasarīgā meža burvību, kur atgadās brīnišķīgi un neparasti notikumi.
Senās komēdijas avangardiskais ietērps
Pārsteidz Ginta Gabrāna scenogrāfija, kas, skatuves centrā novietojot piepūšamu fallisko simbolu, tieši norāda uz izrādes erotisko noskaņu. To vēl papildina Annas Heinrihsones kostīmi. Dažbrīd gan Atēnu meža noslēpums un sapņu burvīgums šķita pārāk tiešs, bet izrādes pasaku noskaņai varbūt tas arī ir piemērots.
Katrā liktenī ir sava mīlestība
Pārsteidza Māras Ķimeles izvēle savu netradicionālo versiju par Šekspīra lugu iestudēt tieši uz Nacionālā teātra skatuves. Tā varbūt vairāk iederētos Jaunā Rīgas teātra repertuārā. Lai arī izrāde ir orientēta jaunāku skatītāju lokam, tomēr droši varu apgalvot, ka dzīvē pieredzējušie arī te varēs rast daudz filosofisku atziņu un pamācību. Katram mums lemts piedzīvot savu mīlestību, lai arī cik dažreiz jaunības «dullumā» tas šķiet problemātiski un pat neiespējami. Grūti nācās pieņemt Ināras Sluckas tēlojumu, arī Ģirta Jakovļeva, Ulda Norenberga lomu traktējumos trūka svaigu vēsmu. Jauno mīlētāju un meža garu izdarības lugas trešajā cēlienā tīkami pārsteidza un jūsmināja. Indra Roga, Uldis Anže, Daiga Gaismiņa, arī Normunds Laizāns bija atraktīvi, simpātiski naivi savās jūtās, izraisot skatītāju prieku un aplausus. Izrāde ir laba atpūta darbdienas noslēgumā, kas skatītājam liek gan smaidīt un sapņaini atcerēties savas jaunības mīlas dēkas, gan arī filosofiski aizdomāties par dzīvi un likteni.
