Vakar apmeklēju kapsētu, jo manam tētukam bija vārdadiena. Šodien atkal došos turp, jo jāatvadās no pēkšņi mirušās apkopējas. Būšu vienīgā mūsu darbavietas pārstāve, kaut strādāju tur neilgi un apkopēju pazinu pat varbūt mazāk par citiem.
Vakar apmeklēju kapsētu, jo manam tētukam bija vārdadiena. Šodien atkal došos turp, jo jāatvadās no pēkšņi mirušās apkopējas. Būšu vienīgā mūsu darbavietas pārstāve, kaut strādāju tur neilgi un apkopēju pazinu pat varbūt mazāk par citiem.
Vienmēr atceros, ko mana vecāmāte teica, – uz kāzām var neiet, jo tās daudziem notiek atkārtoti, bet kristības un bēres, kad cilvēks pasaulē ienāk un no tās aiziet, ir svēta un svarīga lieta. Tad nu drusku iegrimu atcerēs, kā bija “sliktajos” padomju laikos. Atminējos, cik karaliski izvadīja manas pirmās darbavietas apkopēju Elmīru, kura mūsu kantorī putekļus un papīrus bija vākusi 30 gadu.
Bēres notika tuvu Atmodas laikam, un Elmīru izvadīja jauns mācītājs. Viņš gan centās visādi lavierēt, lai pārāk nepievērstu mūs ticībai, kas tolaik vēl nebija visai uzteicama lieta. Toties mēs tur bijām gandrīz visi darbinieki, jo Elmīra bija viena no mums, kaut arī tikai apkopēja.
Sāku domāt, ka manā it kā ļoti jaukajā kolektīvā tomēr šī piederības nianse ir zudusi, man pat liekas, ka tā ir laikmeta zīme, bet, iespējams, visur tā nav. Varbūt tā ir jaunlaiku cilvēku īpatnība, viņu pārņemtība ar darbu.
Taču man bija, ko domāt par attieksmi pret “mazajiem cilvēkiem”.
Liktos pašsaprotami, ka arī uz apkopējas bērēm tiktu deleģēti kolēģi, taču jutu, ka par šo gājienu vienīgi šefs tā kā uztraucās. Tad nu apsolīju, ka visu izdarīšu, ij vainagu nopirkšu, ij lenti pasūtīšu un pie kapa arī kādu frāzi bildīšu. Neviens neprotestēja, drīzāk – jutās atviegloti, ka viņiem tas nav jādara.
Bērēs pamanīju, ka aizgājējai ir pavisam mazs tuvinieku pulciņš, jo viņa bija krietnos gados un vīrs ar meitu jau miruši. Vientuļa viņa bija sagaidījusi savu pēdējo stundu slimnīcā, kurp aizveda tieši no darba. Izrādījās, ka slimība nav apturama, un divu mēnešu laikā Veriņa izdzisa. Pēc izvadīšanas sev apsolīju, ka reizi pa reizei aiziešu arī līdz viņas kapavietai, lai nejūtas aizmirsta.
Daina
