Mūsu gadsimta 20. gados sāka veidoties «jaunā Bauska». Par šīs pilsētas daļas dižākās ēkas – pilsētas pamatskolas staltā nama – celtniecību jau rakstīju, tālab šoreiz pievērsīšos individuālās apbūves aizsākumiem.
Mūsu gadsimta 20. gados sāka veidoties «jaunā Bauska». Par šīs pilsētas daļas dižākās ēkas – pilsētas pamatskolas staltā nama – celtniecību jau rakstīju, tālab šoreiz pievērsīšos individuālās apbūves aizsākumiem.
Īpašumus pārdod izlozē
Jau 1925. gadā Bauskas pilsētas Domē tika spriests par pilsētai piederošās zemes platības (tagadējo Uzvaras, Brīvības un Skolas ielu vietā) sadalīšanu apbūves gabalos. Domnieku vidū nebija vienprātības par zemes piešķiršanas noteikumiem. Strādnieku frakcijas izstrādātais projekts paredzēja: «sadalītie zemes gabaliņi atdodami dzimtsnomā caur lozi tām personām, kurām nekustamo īpašumu nav». Toties pilsoniskās grupas paredzēja, ka apbūves gabali «pārdodami dzimtsīpašumā caur publisku izsoli un pie solīšanas pielaižami visi pilsoņi». Pēc ilgām diskusijām balsošanā neviens no šiem priekšlikumiem neieguva domnieku vairākuma piekrišanu, tālab abām pusēm nācās vienoties par kompromisu. 1926. gada aprīļa beigās tika publicēts sludinājums, kurā aicina apbūves gabalu tīkotājus iesniegt pilsētas valdē zemes pieprasījuma listes, turklāt: «Zemes gabali pārdodami dzimtsīpašumā ar izlozi. Pie lozēšanas pielaižami visi Latvijas pilsoņi, kuriem nav nekustama īpašuma ne pilsētās, ne uz laukiem un kuri dzīvo Bauskā vismaz no 1925. gada 1. janvāra».
Zemes visiem nepietiek
Iepriekšminētā teritorija tika sadalīta 48 apbūves gabalos, katrs no tiem – aptuveni 1600 m² liels. Atkarībā no zemes gabala novietojuma zemes vērtība varēja būt Ls 0,25, Ls 0,38 vai Ls 0,44 par kvadrātmetru. Visu zemes izpirkuma summu bija paredzēts nomaksāt 20 gados.
Pirms izlozes pilsētas valdē bija pieteikušies 90 apbūves gabalu pieprasītāju, bet drošības naudu Ls 100 apmērā bija samaksājuši 65 pretendenti. Tomēr zemes gabalu bija mazāk nekā gribētāju. Tāpēc 1926. gada 3. jūlijā notika apbūves gabalu izloze. Pilsētas val- dē tika uzstādītas divas urnas, vienā atradās izlozes dalībnieku vārdi, bet otrā – gruntsgabalu numuri un tukšās lozes. Pie abām urnām atradās bērni, kuru uzdevums bija vienlaikus izvilkt no katra trauka pa vienai lapiņai. Ja reizē ar vārdu tika izvilkts zemes gabala numurs, tad pārējie varēja apsveikt nekustamā īpašuma ieguvēju. Bija 17 tukšu ložu. Arī toreiz bija neapmierinātie, kas protestēja pret iznākumu, bet viss bija noticis demokrātiski.
Izstrādā vienotus būvnoteikumus
Zemes ieguvējiem nācās regulāri kārtot izpirkuma maksājumus, citādi kārotais īpašums varēja atgriezties pilsētas pārziņā. Bija jādomā arī par celtniecību, jo noteikumi paredzēja, ka triju gadu laikā ir jāuzsāk būvdarbi, bet piecos gados dzīvojamai ēkai jābūt pabeigtai. Pretējā gadījumā zemes gabalu varēja pazaudēt. Turklāt, nedrīkstēja būvēt visu, kas ienāca prātā. Celtniecību varēja uzsākt tikai pēc tam, kad no pilsētas valdes bija saņemta būvatļauja, kuru izdeva pēc iesniegto būvprojektu izvērtēšanas.
Atšķirībā no vecās Bauskas apbūves, šeit bija paredzētas plašas ielas, blakus esošos apbūves gabalos ēkas nedrīkstēja būvēt kopā, ar kopēju sienu. Vismaz 20 procentu no apbūves gabala bija jāapstāda ar augļu kokiem un krūmiem.
Ielām piešķir nosaukumus
Jauno ielu ierīkošana bija paredzēta par apbūves gabalu īpašnieku līdzekļiem. Tomēr nauda ielu apbūvēšanai tik drīz neatradās, jo māju celtniecība daudzus īpašniekus spieda ņemt kredītus. Ne velti Bauskas pilsētas galva vēl 1930. gada oktobrī lūdza satiksmes ministram, lai par valsts līdzekļiem nobruģētu 0,25 km garo Uzvaras ielu, jo tā tiekot izmantota tranzītam, bet slapjā laikā esot gluži nelietojama. Pilsētai un namīpašniekiem naudas neesot, jo paši iestiguši parādos būvējoties (pilsētas parādi radušies, ceļot pamatskolas ēku). Skolas ielas izbūvei iztērēja Ls 1675, ko nācās samaksāt namīpašniekiem.
1927. gadā Uzvaras, Skolas, Brīvības un Krasta iela vēl bija bez nosaukuma, tālab pilsētas valde ar speciālas anketas palīdzību aptaujāja turienes apbūves gabalu īpašniekus par vēlamajiem nosaukumiem. Tādā veidā minētās ielas ieguva savus vārdus, lai gan tika piedāvāti arī šādi nosaukumi: Zemgales, Peldu, Lielā Palejas, Avotu, Mūsas, Zvejnieku, Viestura, Jelgavas, Akas, Grāvja, Kastaņu, Akāciju, Tilta, Smilšu, Imanta, Jaunā, Miera, Olava, Mēmeles, Purva un Bādes.
