Silakaktu mājas Vecsaules pagasta Jaunsaulē atrodas puskilometru no lielā ceļa. Tomēr, kas nekaitot, – veikals un pasts esot vai ar roku sasniedzami.
Silakaktu mājas Vecsaules pagasta Jaunsaulē atrodas puskilometru no lielā ceļa. Tomēr, kas nekaitot, – veikals un pasts esot vai ar roku sasniedzami. Tā sprieda šīsnedēļas jubilārs Oļģerts Ulmanis, kuram 23. septembrī pienākusi 80. dzimšanas diena.
Jubilārs pasūta torti
Braucot uz Jaunsauli, varējām vērot, cik gleznaini rudens iekrāsojis koku lapotni. Dzērves pošas kāšos, tīmekļi lido, dienas vēl saulainas, bet rītos jau redzams salnas dzēlums.
Uz rudenīgā ceļa, dodoties uz Jaunsaules veikalu, sastapām Oļģertu Ulmani. Ciemiņi sestdienas svinībām jau pieteikušies, un jubilārs devies pasūtīt torti. Vēl pirms pāris gadiem visskaistāko un gardāko cepumu būtu sarūpējusi dzīvesbiedre. Visu ceļu no Jaunsaules līdz Bauskai varētu noklāt ar viņas ceptām tortēm, stāstīja Oļģerts. Pratusi gan trīsstāvīgas no biskvīta ripām sabūvēt, gan balta cukura mājiņas darināt. Par viņu «Bauskas Dzīve» pirms gadiem jau rakstījusi, jo Valērija Ulmane bijusi ne tikai fantastiska tortu cepēja, bet arī prasmīga grozu pinēja. Avīzes numurs joprojām tiek glabāts, bet memmīte jau pusotru gadu aizsaules dārzos, pieminēja Oļģerts, atceroties, ka šogad apritētu 52 gadi kopš viņu kāzu dienas.
Pusgadsimts zem viena jumta
«Silakaktos» Ulmaņi dzīvojuši no 1949. gada. Atmodas gados noskaidrojies, ka vecā māja pieder Austrālijā dzīvojošajam Ērikam Ozoliņam. Saimnieks šurp atbraucot retumis, bet īpašuma pārvaldnieka pienākumus veicot Rihards Melgailis, rajona Padomes un Vecumnieku pagasta galva. Pēc 20 gadiem, kas nodzīvoti Rīgā, vairs nevarēdama samaksāt par mitekli, uz laukiem pie vecākiem pārcēlusies arī meita Drosma ar ģimeni. Mājlopi, dārziņš un lauku darbi iztiku nodrošinot, viņa stāstīja.
Liktenis ar Oļģertu Ulmani izspēlējis nejaukus jokus. Karam sākoties, jauneklis iesaukts vācu armijā. Karot viņš nav gribējis, tāpēc dezertējis, bet dezertierus toreiz meklējuši un bez vārda runas nošāvuši. Tā nu slapstījies, kamēr nokļuvis… krievu armijā. Kad karš beidzies, kāds tomēr atcerējies, ka Ulmaņu Oļģerts savulaik bijis arī frontes pretējā pusē. Par to divus gadus nācies pavadīt izsūtījumā tālu no dzimtajām vietām. Kad atgriezies, strādājis gan vietējā kolhozā, gan sagādes kantorī.
Tējas dzeršana ir īpašs rituāls
«Uzvārds man tāds stiprs, ne pa jokam,» stāstīja Oļģerts, atceroties kādu gadījumu. Vārdadiena viņam janvārī, draugi solījušies braukt ciemos, bet mājās nekā nav bijis cienastam. Gājis uz veikalu, gribējis nopirkt kādu žāvējumu, taču to nav bijis. Vietējā veikalniece bijusi asprātīga. Tūlīt zvanījusi uz Bausku saviem priekšniekiem, sak’, tā un tā – mums te Jaunsaulē Ulmanis iebraucis, grib pāris žāvētu vistu nopirkt. Pusstundas laikā tā manta atvesta.
Cik nu vēl spēki atļauj, Oļģerts Ulmanis no agra pavasara līdz vēlam rudenim cenšas būt laukā. Viens no viņa ierastākajiem darbiem esot zāļu tēju vākšana. Kafiju viņš nepavisam nedzerot, bet tēja – tā esot lieta, to varot gan rītā, gan vakarā baudīt. Kumelītes izaugot pašu dārzā, pelašķus salasot pļavā. Īpaši garšīga esot aveņu tēja, bet pēc smaržīgajām piparmētrām Oļģerts brienot pat upē, jo tur augot tās īstās – visstiprākās. Tējas dzeršanai turpmāk goda vietā būšot «Bauskas Dzīves» dāvinātā krūze. Avīze viņam esot velte no pagasta padomes, tāpat kā citiem represētajiem. Lai jubilāram rīt skaista diena, novēl arī «Bauskas Dzīve».
