Dzīvē atgadās dažādi vairāk vai mazāk pamācoši, ērmīgi vai jautri piedzīvojumi. Vissmieklīgākie tie, protams, šķiet tam cilvēkam, ar kuru atgadījums noticis. Tomēr ceram, ka arī citiem lasītais raisa smaidu. Šoreiz – divi lauznīši no manu piedzīvojumu puzles, kas saistās ar Āziju. Ja kādam «Bauskas Dzīves» lasītājam arī kāds jautrs vai pamācošs gadījums atstāstāms, droši sūtiet to uz laikraksta redakciju!
Peles no Taizemes
Mans zviedru draugs ik pa laikam mēdz atsūtīt par vecmodīgām dēvētas pastkartes, šad tad arī jautrību izraisošas paciņas. Šoziem viņš dzīvoja Taizemē un no turienes man pienāca sūtījums. Bauskas pastā saņemot paku, no tās bira laukā balts pulveris, kas labi smaržoja pēc kafijas un riekstiem. Vismaz smarža pasta darbinieci un mani drošināja, ka tur nekā bīstama nav. Kamēr tiku līdz mājām, soma bija krietni piebērusies.
Sāku kastītes apskati – tajā bija vairāki caurumi, nepārprotami redzams, ka peļu izgrauzti. Cerībā, ka neviens peļuks nav kārbā palicis, plēsu to vaļā. Drošības pēc pa rokai noliku kurpi, ar ko mest, ja nu pele izskrien, ja vēl taizemiete… Peles nebija, toties trīs no desmit iekšā esošajām saldajām kafijas ar pienu un cukuru paciņām bija izēstas, neaiztikta tikai normālā maltās kafijas paka. Peles jau ir īstas našķes, tāda rūgta kafija tām nemaz nav vajadzīga.
Padomājiet, kas darās pasaulē pasta noliktavās, kur stāv pārtikas sūtījumi! Tur droši vien grauzēju, ka biezs. Un vēl mani urdīja jautājums: kāpēc uz Bausku no Taizemes būtu jāsūta kafija? «Lai tu Latvijā dzertu tādu pašu, ar riekstu garšu, kādu es te dzeru, un mēs domātu viens par otru,» skanēja atbilde. Ceru, ka nākamreiz, piemēram, no Vjetnamas netiks sūtīti cepumi, jo no tiem droši vien pat drupačas nepaliktu pāri un nebūtu, ko mums ēst kopā, dažādās zemeslodes malās esot.
Fotogrāfijas kā ieejas karte
Ceļojuma laikā Ķīnā bija gadījums, kas lieku reizi pārliecināja par ķīniešu attapību. Mūsu tūristu grupai tika dotas kādas pāris stundas laika, lai pastaigātos pa pilsētas seno mūri un tad iekšējā pagalmiņā satiktos. Mūris nedaudz apnika, un mēs ar draudzeni otrpus tā pamanījām rosīgu pilsētas ieliņu ar tirgotājiem. Iepirkšanos nevar laist garām! Nokāpām pie pārdevējiem. Jauki pavadījām laiku.
Kad noteiktajā stundā piestājām pie mūra ieejas vārtiem uz iekšpagalmu, sapratām, ka esam izgājušas ārpus muzeja teritorijas, bet biļetes ir pie gides aiz vaļņa. Kā tikt iekšā? Vai tiešām tikai tālab, lai satiktu grupu, jāpērk biļetes? Mazliet nervozēt lika gan tas, ka kontrolētāji cītīgi meklēja kādu, kas runā angliski, pēc tam vēl kādu, kurš tiesīgs pieņemt lēmumus, gan tas, ka minūtes ātri skrēja uz priekšu…
Pie mums beidzot pienāca atbildīgā persona, kura lūdza parādīt fotoaparātā skatāmās bildes. Tā kā uz mūra un iekšpagalmā iepriekš tikām daudz «knipsējušas», attēli bija pierādījums tam, ka muzejā tiešām esam bijušas. Ķīnietis pasmaidīja un ļāva mums doties iekšā. Morāle: nekad neaizmirstiet līdzi paņemt un lietot fotoaparātus, jo tie noder arī kā ieejas karte.
