Bauskā nesen satikos ar paziņu no Jeruzalemes. Latviju viņa apmeklē diezgan bieži un katrreiz cenšas vismaz uz dažām stundām pabūt savu vecāku un vecvecāku dzimtajā pilsētā Bauskā. Biju priecīga par viņas vēlmi kādu laiciņu pavadīt kopā.
Mēs parasti neiegrimstam sarunās par pasaules politiku, ekonomiku, sadzīves likstām, pat par mākslu ne, bet katra satikšanās ir bezgala jauka un interesanta. Mūsu domu apmaiņa atgādina krāsainu gobelēnu, kas ir austs no ikdienas mirkļiem un kurā uzmirdz brīnumaini pavedieni.
«Rīgā nopirku daudzas sēklu paciņas. Iepriecināšu sevi un draudzenes,» man par lielu pārsteigumu saka paziņa. Kāpēc karstajā, dāsnajā Izraēlas zemē vajadzīgas Latvijas sēklas? Gandrīz augu gadu tur zied apelsīnu, citronu koki, bugenvilijas, Austrumu jasmīni un simtiem krūmu. Pēkšņi atceros, ka, ciemojoties paziņas dzīvoklī Jeruzalemē, man ļoti patika sēdēt balkonā. Tur bija vairākas puķu kastes, kurās neauga ziedi. Ieraudzīju vāru meža zemenītes stādu, vēl šo to pazīstamu, toties namamāte visvairāk lepojās par veiksmi ieaudzēt no Latvijas atvesto maijpuķīti.
Mana paziņa nemaz nav sentimentāla un arī par dārzkopību neinteresējas. Kāda gan var būt dārzkopība tuksnešu ieskautā miljonu pilsētā! Taču viņa apgalvo: «Man ir laba ziņa. Jeruzalemē uz balkona manai draudzenei izdevās izaudzēt un uzziedināt īstu pieneni, kuras sakni viņa izraka Latvijā. Es noteikti savā kastē iesēšu arī pāris gurķu – to šķirni ar maziem dzelksnīšiem, kas atgādina bērnību. Un neaizmirstulītes.»
Paziņas ģimene no Rīgas uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā pārcēlās pirms 42 gadiem. Taču Latvijas dabas tēls viņā ir atstājis neaizmirstamu, īpašu nospiedumu. Pašlaik domāju, kādas Latvijas puķes savās balkona kastēs cenšas iedēstīt pa visu pasauli izkaisītie jaunā emigrācijas viļņa latvieši? Vai viņi vispār to dara?
