75 gadu jubileju svin Vija Strautiņa Vecumniekos.
Atraktīvā, enerģiskā Vija Strau-tiņa no Vecumniekiem apzinās, ka viņai būtu «jāsamazina apgriezieni», bet neapturama vēlme dziedāt un dejot, strādāt lauku sētā un būt sabiedriski aktīvai viņai liedz to darīt.
Par vecmāti 30 gadus
Kopš 1963. gada Vija dzīvo Vecumniekos. Pašai patikuši visi dzīves posmi: «Bērnība, vidusskolas un darba gadi bija pasakaini. Es pie nelaimēm un negatīvām emocijām neturos – tās laižu vaļā. Ja arī ir smagi, jāprot no bēdām atbrīvoties. Visu dzīvi esmu centusies nodzīvot priecīgi, ar smaidu sejā.»
Jubilāre dzimusi Mežotnē. Mācījusies Pāces pamatskolā, vēlāk Bauskas 1. vidusskolā un Jelgavas 2. vidusskolā. «Ar zelta vai sudraba diplomu skolu nebeidzu, bet es biju centīga. Arī ar uzvedību man nebija problēmu,» par skolas gaitām stāsta gaviļniece.
Viņa vairāk nekā 30 gadus strādājusi par vecmāti, bet kopējais darba stāžs ir 38 gadi. Profesiju noskatījusies no vecmāmiņas māsas. «Es stundām ilgi vēroju, kā vecmāte strādā, un man iepatikās. Pati par vecmāti kļuvu 1. aprīlī. Vēl viens iemesls šonedēļ svinēt,» smaidot stāsta jubilāre.
Svētība mājai
Vijai patīk uzņemt viesus, ko apliecina skaisti saklātais galds, maizītes, karsta kafija un konfektes. «Man vīra tēvs iemācīja – uzņemot viesus, tie ir jāpacienā, tad mājai būs svētība. Esam īsteni latvieši, tādi, kādi bija mūsu senči. Vēl tagad atceros, kā vīra tēvs laikā, kad nevarēja svinēt Jāņus, zem lielā ozola kurināja ugunskuru un uz galda klāja biezu zīda, ar latvju zīmēm rotātu galdautu,» atmiņās kavējas Vija.
Jubilāre no darba atvadījusies ar asarām acīs. Strādāt ļoti paticis. Viņa slavē Bauskas un Iecavas ārstus. «Cilvēki saka daudz ko, bet pret mani attieksme šajās iestādēs allaž bijusi patīkama. Neviena slikta vārda nevaru pateikt,» noteic Vija. Viņa atceras laiku, kad asinis nodot nākuši 200 cilvēki. «Tagad labi ja pussimts donoru visas dienas laikā apmeklē kādu no asins nodošanas vietām,» vērtē gaviļniece.
Vija ļoti aktīvi iesaistās Vecumnieku novada sabiedriskajā dzīvē. Viņa un vēl citi domubiedri apkopj pamestās vietējo kapu kopiņas. Jubilāre dzied senioru korī «Atbalss» un dejo senioru deju kolektīvā «Rudens rozes».
Apkārt patīkami cilvēki
«Svētki pagājuši vienos tusiņos. Otrdien jubileju svinēju ar kora biedriem un kultūras nama darbiniekiem, ceturtdien – ar dejotājiem. Man patīk atrasties draugu un patīkamu cilvēku lokā. Šo kolektīvu biedri ir lieliski un jauki cilvēki, kuri spēj sagādāt milzum daudz pozitīvu emociju un izjūtu,» teic jubilāre. Viņa lepojas – dzimšanas dienā telefons zvanīja bez mitas: «Cilvēki mani atceras, par ko ir patiess prieks. Ir jauki apzināties, ka neesmu aizmirsta. Esmu bagāta ar draugiem un paziņām.»
Vija slavē savu dēlu Mairi un vedeklu Inesi. Dēls apkopj lielo lauku mājas teritoriju, ir prasmīgs celtnieks, vedekla ir radoša un ļoti čakla sieviete. «Esmu priecīga arī par savu mazdēliņu, kurš ik rītu man jautā, vai esmu labi gulējusi un kā es jūtos,» par ģimeni ar lepnumu un platu smaidu stāsta Vija.
Nekā netrūkst
«Daudzi man saka, lai es piebremzēju un neskrienu tik daudz pa dzīves taku, bet es nevaru. Man nepārtraukti gribas strādāt, iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs. Man ļoti patīk lasīt dzeju. Grāmatas par mīlestību gan nelasu,» stāsta gaviļniece.
Vija teic – nodarbinot sevi, viņa jūtas labi. «Grūtību bijis ne mazums, arī nelaimes bijušas, bet vai tāpēc jāpārstāj dzīvot? Man smiekli nāk, kad jaunas, precētas, nodrošinātas dāmas runā par depresiju, kaut nekā viņām netrūkst. Kāda jaunībā var būt depresija?!» saka Vija. «Dzīvē notikumi ir jāpieņem tā, kā tie notiek. Neko nevar mainīt. Jo vieglāk visu uztversim, jo vieglāk būs dzīvot.»
