Viens no mīklainākajiem, varoņleģendām un izdomājumiem apvītiem notikumiem ir 1236. gada 22. septembrī notikusī Saules kauja.
Viens no mīklainākajiem, varoņleģendām un izdomājumiem apvītiem notikumiem ir 1236. gada 22. septembrī notikusī Saules kauja.
Hroniku ziņas – trūcīgas
Par kauju pie Saules, kurā, kā zināms, tika iznīcināts Zobenbrāļu ordenis, rakstīto avotu skaits ir pieticīgs, taču tas nav šķērslis apvīt ar leģendām un izdomājumiem šo notikumu. Ir izdomāti ceļi un maršruti, pa kuriem Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna karaspēks nonāca Lietuvā, ir aplēsts karaspēka lielums un inscenēta kaujas gaita, taču tās visas ir fantāzijas, jo dokumentālo ziņu ir ārkārtīgi maz.
Pamatdokuments, kurā stāstīts par šo kauju, ir pēc 1290. gada sacerētā Atskaņu hronika. Kaujai pie Saules un krustnešu traģēdijai šajā hronikā veltīts tikai 120 rindu. Hronikas autors nav īpaši vēlējies runāt par šo kaunpilno notikumu, ņemot vērā, ka tā bija rakstīta kā slavinājums bruņinieku varonībai, bet šajā kaujā, hronista vārdiem runājot, «pagāni zobenbrāļus apkāva kā bābas». Tie paši notikumi vēlreiz īsi pārstāstīti divos citos 13. gs. beigu un 14. gs. otrās puses sacerējumos.
Vēsturnieku jaunākās atziņas
Baltvācietis, latviešu valodas un etnogrāfijas un vēstures pētnieks Augusts Bīlenšteins, 19. gs. beigās pirmais izvirzījis versiju par kauju pie Vecsaules. Tai sekojuši vairums latviešu vēsturnieku, kamēr lietuviešu vēsturnieki kaujas vietu vienmēr meklējuši pie Šauļiem. Jaunākos pētījumos (1998. gadā izdotās Atskaņu hronikas pielikumā profesora Ēvalda Mugurēviča komentāri, profesora Indriķa Šterna pētījums 1998. – 1999. gadā) iespējamā patiesība ir par labu Šauļiem.
Īsi pārstāstīšu svarīgākās jaunākās atziņas. Senie teksti stāsta, kā Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna vadībā zobenbrāļi kopā ar lielu iezemiešu un pat pleskaviešu karaspēku bija iebrukuši leišu zemē laupīt, postīt un dedzināt. Pēc tam pagriezušies pret Sauli («Soule») un devušies mājup caur purvu, pa silu, līdz nonākuši pie kādas upes. Tur viņus sagaidījis ienaidnieks, lai nākamajā rītā sāktos kauja. Tās laikā pie Saules zemes («circa terram Sauleorum») leiši nokāvuši mestru un zobenbrāļus. Tos karotājus, kuri bēguši mājup, nogalinājuši zemgaļi. Tāda īsumā ir notikuma gaita, kura aprakstīta vēstures avotos.
Versijas, minējumi un patiesība
Senajos vēstījumos nekas nav teikts, kas ir minētā Saule. Skaidrs tikai, ka tā atradusies netālu no kāda purva, sila un upes. Savukārt citos 13. gs. beigu un 14. gs. tekstos, kas vairs neattiecas uz notikumiem pie Saules 1236. gadā, arī ir minēta Saules zeme («terra Sauleorum», «terram Sauliam», «castrum Dobitzen in Saulia», «terrarum Opiten et Saulen»), kas bijusi Lietuvā pie zemgaļu teritoriju dienvidu robežas. Šauļu apkārtnē vēl šodien ir atrodams kāds tīrelis, dūksts, muklājs un Šimšas upe. Profesors I. Šterns raksta, ka tas nav pilnīgi drošs fakts un pierādījums tam, ka kaujas vieta ir tieši tur. Taču minētais apvidus daudz precīzāk atbilst senajos vēstījumos teiktajam nekā apvidus pie Vecsaules Mēmeles labajā krastā.
Versija par Vecsauli izteikta vairākos pieņēmumos. Vienā no tiem apgalvots, ka kaujā kopā ar leišiem cīnījušies zemgaļi, taču Atskaņu hronikā teikts, ka zobenbrāļus sakāvuši leiši. Nekur nav minēts, ka kaujā piedalījušies zemgaļi. Ir vienīgi teikts, ka zemgaļi nogalinājuši tikai tos, kuri bēguši mājup no kaujas lauka. Ja arheologi, kā raksta profesors I. Šterns, pie Vecsaules ir atraduši kādas seno notikumu liecības, tad tās var būt tikai Saules kaujas bēgļu paliekas. Otrs pieņēmums par labu Vecsaulei kā iespējamai kaujas vietai ir saistīts ar vietvārda «Vecsaule» skaidrojumu. Tā seno cilmi tā arī nav izdevies iegūt.
