To, kā iestāžu vadītāji publiskajā telpā svin zīmīgas jubilejas, visbiežāk uzzinu no kolēģu informācijām «Bauskas Dzīvē» un fotogalerijām. Tikai retu reizi par jubilejām esmu rakstījusi pati. Šad tad pārlūkoju arī kaimiņu pašvaldību portālus par dažādu svētku norisi, un rodas iespaids, ka svinēšanu ir pārņēmusi neiedomājama rutīna. Skaidrs, ka mūsu dzīvē trūkst humora un joku, bet tiem vajadzētu būt gaumīgiem un atbilstīgiem situācijai. Citādi svinēšana pārvēršas par balagānu, kurā jubilāri un viesi (galvenokārt darbabiedri) izliekas, ka ir jautri un interesanti, lai gan īstenībā domā ko citu.
Neesmu «stīvu» un pārlieku nopietnu svinību piekritēja, taču uzskatu – ikviens sarīkojums ir jāpiepilda ar saturu. Tās varētu būt interesantas sarunas ar apsveicējiem, atziņas, pārdomas, foto vai videoprezentācijas. Kaut vai jubilāru vaļasprieku demonstrējumi. Neticu, ka viņiem tādu nav. Mēs nepiedodami maz sarunājamies cits ar citu, ikdienā lietojot vien dežūrfrāzes un baidoties būt atklāti. Kāpēc jubilejai nekļūt par pirmo cilvēcīgas saskarsmes soli?
Joprojām atceros novadnieces aktrises Lāsmas Kugrēnas dzimšanas dienas svinības pirms diviem gadiem Bauskas kultūras centrā. Šo pēcpusdienu Lāsma rīkoja sadarbībā ar Bauskas Centrālo bibliotēku. Cik brīnišķīgas bija kopā ar aktrisi pavadītās pāris stundas, cik piepildītas un emocionālas! Viņa sarunājās ar auditoriju tā, kā to dara ar labiem, tuviem draugiem. Bez izlikšanās, bez nevienas mākslotas nots. Un publika atbildēja līdzīgi, jo apsveikumos nejuta ne glaimus, ne patosu.
Mājas ballītēs katrs var izpausties, kā grib – kaut vai pārģērbties par Obamu vai Putinu un lēkt uz nebēdu, bet šo stilu diezin vai ir prātīgi ieviest oficiālās svinībās publiskajā telpā. Nav svarīgi, cik plašs vai noslēgts ir dalībnieku loks.
