Jūrascūciņu puika Rūķis būtu ļoti laimīgs, ja viņš varētu izložņāt pa visiem pasaules džemperiem.
Jūrascūciņu puika Rūķis būtu ļoti laimīgs, ja viņš varētu izložņāt pa visiem pasaules džemperiem.
Ciemojoties pie gandrīz gadu vecā dzīvnieciņa, «Bauskas Dzīve» varēja noskatīties izrādi, kuras režisors bija angļu īsspalvainās jūrascūciņas saimnieks Aivars Freimanis un galveno lomu spēlēja Rūķis. Rūķim ir gana jautri un labi, jo Aivars mazo kustonīti ļoti mīl. Tūlīt pēc stundām zēns steidzas mājup pie raibā drauga.
Ielien piedurknē un saritinās
Vislabāk Rūķim patīk, ka puika viņu ieliek dīvānā un ļauj darīt, kas vien ienāk prātā. Neko traku mīlulis nemāk izdomāt, visvairāk viņš priecājas par rotaļām ar džemperi. Tad dzīvnieciņš ielien piedurknē un saritinās. Lai tik kāds pamēģina viņu izvilkt ārā, tūlīt dzirdēs spalgu urkšķoņu, kas jūrascūciski nozīmē: palīgā, palīgā!
Arī tovakar, kad pie kustoņa ciemojās «Bauskas Dzīve», Rūķis gribēja pasnaust piedurknē, jo mazā sirsniņa bija gana satraukta svešu balsu un fotozibšņu dēļ. Patiesībā Rūķis nebaidās no cilvēkiem, viņam patīk sabiedrība. Kad Aivars mazo grauzēju ievietoja būrītī un uzlika uz galda, dzīvnieciņš sāka ar ķepām kašāt sienu un barību, griezties riņķī. Viņš nekādi nevarēja samierināties ar to, ka jāsēž būrī. Rūķi glāba Aivara mamma Sarmīte, viņa draiskuli paņēma klēpī.
Mazais kāju sildītājs
Rūķim atšķirībā no citiem kustoņiem tīk pagulēt klēpī vai uz pleca visiem mājiniekiem. Pret vecmāmiņu gan viņš izturas ar pietāti, jo jūt, ka viņai šie dzīvnieki nav sevišķi mīļi. Kustonim ir grūti sadzīvot ar dekoratīvajām žurciņām. Pirmajā dzīvesvietā ar tādu garasti nācies sastapties. Kāds tad bijis strīds!
Ja puncis ir tukšs un gribas mieloties ar svaigiem gurķiem, Rūķis ar zobiņiem plēš segu, kas uzklāta uz dīvāna. Saņēmis kāroto, dzīvnieks klusām urkšķ. Vislabāk Rūķim patīk gulēt cilvēkiem pie kājām. No rītiem, ielaists gultā, viņš mudīgi apguļas pie pēdām, laikam zina, cik silti un labi ir tad, ja kājām ir uzsegta kažokāda.
Gaida gada jubileju
Dienas režīmā paredzēts, ka nakts jūrascūciņai ir jāpavada būrī. Tieši tad, kad ir liegts baudīt brīvību, raibais mīlulis sāk mieloties ar savu barību. Vislabāk viņam garšo svaigi burkāni un gurķi, kaut gan Rūķis zina, – ja ēdīs tikai dārzeņus, diez vai muskuļi būs spēcīgi. Tāpēc viņš cītīgi mielojas arī ar speciālo barību un pirmos izlasa žāvētos auglīšus. No siena čupiņas, kas katru vakaru viņa būrī tiek ielikta, līdz rīta gaismai vairs nav ne miņas. Protams, ir jau pagaršots kāds aizliegts auglis. Rūķis ir notiesājis grāmatu lapas, vākus, arī ciemiņiem viņš demonstrēja, cik labi un žigli vēderā pazūd liela papīra lapa.
Savu mītni Rūķis ļoti labi pazīst. Viņš ir paklausīgs, ja pienācis laiks doties būrī, kustonis neprotestēdams pa durtiņām tajā iekāpj.
Jūrascūciņu puika ar nepacietību gaida aprīli, tad viņam būs gada jubileja. Turpmāk droši vien būs daudz jautru piedzīvojumu. Vasarā viņš varēs mitināties jaunā, lielā būrī, kas tiks novietots sētā. Gan jau būs daudz sīku kukaiņu, kurus Rūķis varēs tikai mazliet pabai- dīt.
***
Uzziņai
Savvaļas jūrascūciņu dzimtene ir Dienvidamerika.
16. gadsimtā spāņu ceļotāji tās ieveda Eiropā.
Tiek uzskatīts, ka arī eiropieši šos dzīvnieciņus vispirms izmantoja pārtikā.
Jūrascūciņu dzīves ilgums ir 6 – 8 gadi.
Tās ir izturīgas pret slimībām, pareizi koptas, slimo reti.
Atšķiras pēc krāsas.
Labi sadzīvo ar pundurtrušiem.
Izmantota B. Vainera grāmata «Jūrascūciņas»
