Ālandu salu zeme (Somija) ir akmeņaina, aramzemes tur ir maz.
Ālandu salu zeme (Somija) ir akmeņaina, aramzemes tur ir maz.
Ar nelielos zemes gabalos izaudzētiem produktiem nevar «iekarot» Somijas vai tuvās Zviedrijas lielveikalus.
Ja zemnieks vēlas piepildīt vairāk nekā vietējā veikala plauktus, jāliek lietā izdoma un Eiropas Savienības iespējas.
Klinšainās zemes augļi ir dārgāki
«Ir pārāk maz produktu, lai mēs kļūtu konkurētspējīgi Somijas un Zviedrijas tirgos,» skaidro Ālandu salu Tirdzniecības kameras izpilddirektors Johans Ēriksons. «Tikai kartupeļu audzētāji var būt droši, ka viņu ražu nopirks vietējā kartupeļu čipsu firma – akciju sabiedrība «Chips Abp». Tāpat ir sīpolu audzētājiem. Vietējā firma trīsdesmit gadu laikā ir strauji izaugusi, tai pieder vadošās rūpnīcas Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā un Latvijā. Jā, arī jūsu «Latfood», kas ražo «Ādažu čipsus». Tomēr pārējiem produktiem – pienam, gaļai, graudaugiem, cukurbietēm, āboliem – jāatrod noiets turpat Ālandu salās.»
Ālandu salu (pēc lieluma kā Ventspils rajons) astoņsimt zemnieku saimniecības ir tikai ap 20 hektāru lielas. Biznesa konsultante Margereta Remmera uzsver, ka pašu ālandiešu ražotās preces ir dārgākas nekā Somijā izgatavotās vai ievestās. Tomēr vietējie iedzīvotāji solidarizējas ar zemniekiem un pērk tikai viņu ražotās preces.
Ālandu salu «alvadoss»
Kāds vietējais zemnieks ar savu oriģinalitāti ir pazīstams ne tikai visās Ālandu salās, bet arī lepnākajos Helsinku restorānos. Viņam kopš haizivju zvejnieka gaitām Okeānijā ir iesauka Bongo, un ar šo vārdu viņu pazīst salās (uzvārdu Karlsons taču tik viegli sajaukt ar kādu citu!).
Meži, granītakmens klintis, pa vidam ezeriņi, meži uz akmeņiem… Tikai šur tur pa zemes saliņai. Tjūdē atrodas Pētera Karlsona vīnsaimniecība.
«Te man lielajā toverī ir ābolu sidrs, bet tas, kas tek ārā, ir ļoti stiprs – aptuveni 87 grādi. Pēc četriem gadiem, kad mucās nostāvēsies, to varētu saukt par kalvadosu. Bet es to saucu par alvadosu! Tas taču ražots šeit, Ālandu salās, no maniem āboliem,» savu vīnsaimniecību izrāda saimnieks. Viņam aptuveni divdesmit hektāros aug desmit tūkstoš ābelīšu, no āboliem zemnieks spiež sulu, raudzē vīnu, gatavo liķieri; no ķiršiem dzen šņabi. Pašražotā dzēriena priekšrocības viņš saskata aromātā un izteiktajā garšā, ko ilgā nobriešanas periodā augļiem piešķir ziemeļu klimats. Bongo tic, ka konkurences cīņā viņa degvīna garša var uzveikt kontinentā ražoto «kirschschnaps».
ES atļāva liķieri ražot legāli
«Agrāk valsts neļāva ražot liķierus un citus stipros alkoholiskos dzērienus, tas bija valsts monopols. Kad iestājāmies Eiropas Savienībā 1995. gadā, tās likumi ļāva zemniekiem gatavot alkoholiskos dzērienu, un kopš 1996. gada es liķierus ražoju… legāli,» aci miedz bijušais jūrnieks Bongo. «Jūras vilka» daba viņam ir manierēs, paskarbā humorā, neierobežoti brīvā izdomā un, iespējams, arī tieksmē pēc ruma. Bongo pieiet pie tovera, zīmīgi piesit pie tā ar pirkstu un saka: «Te es mēģinu izgatavot rumu. Karību salās rumu taisa no cukurniedrēm. Kaimiņiem ir cukurbiešu pārprodukcija, un es no melases mēģinu izspiest ko dzeramu.»
Alkohola ražotne izvietota saimniecības ēkas divās telpās, iekārtas ir jaunas un modernas, bet te nav ne vēsts no sterilās sanitārās kārtības, ar kuru mūs baida Eiropas Savienība. Viens vīna brūža stūris tiek izmantots par motocikla garāžu, bet netīrs te nav.
«Kā zemniekam man Eiropas Savienība nav pieņemama tās aplamās lauksaimniecības politikas dēļ. Bet kā privātuzņēmējs esmu no tās tikai ieguvis,» atzīst Pēters. «Man ir atļauja ražot alkoholu un liels atbalsts. Pavisam no Ālandu valdības un ES fondiem saimniecības modernizācijai un Kanādas salizturīgu ķiršu šķirnes ieviešanai esmu ieguvis ap vienu miljonu bijušo somu marku (nepilnus simt tūkstoš latu – I. B.). Tiesa, arī pats sešus miljonus esmu ieguldījis.»
Uz Tjūdes vīnsaimniecību somi tūristus ved ar autobusiem, gadā to apmeklē divdesmit pieci tūkstoši interesentu. Koka angārā izveidots restorāns, kurā tiek pasniegti visi šie alkoholiskie dzērieni, stūrī tiek cepta strausa gaļa, bet Bongo pie bāra stāsta savus «jūrnieka stāstus».
«Tukuma leģionāri» Ālandās
Ne tikai pircēju loks ir internacionalizējies (produkcija jau sāk ceļot uz Londonu un Lasvegasu), arī ražošanai nepieciešamais iegādāts citur Eiropā, kaut gan varētu arī turpat Somijā. Piemēram, ozolkoka mucas kalvadosa izturēšanai vestas no Francijas, bet pudeles ar stikla ābolīti iekšpusē – no Vācijas, ķiršu šņabja gatavošanu brauc konsultēt vācietis. Arī saimniecībā nodarbināto brigāde ir «ārzemnieku leģions» – viesus uzņem somu pavāri, bet pie āboliem strādā latvieši.
«Pie manis strādā Raimonds un Ļena, man patīk latvieši, labi strādā,» vērtē Pēters. «Viņi strādā septiņus mēnešus, uz ražas novākšanas darbiem saaicinu vēl četrus. Visi no Tukuma. Es arī janvārī biju Tukumā uz Raimonda un Lienas kāzām.»
Kā vēlāk uzzināju, tukumnieki Ālandu ābeļdārzā gadījušies tāpēc, ka no Ālandām uz Zemītes skolu tiek vestas humānās kravas. Tad nu vietējie uzrunāti braukt uz ābolu ražas novākšanu. Nopelnot labi – vismaz četri pieci simti, pārrēķinot latos, sanākot.
