Attiecību līkloči un labirinti, intrigas, greizsirdība un mīlestība bez atbildes – pazīstamas situācijas.
Attiecību līkloči un labirinti, intrigas, greizsirdība un mīlestība bez atbildes – pazīstamas situācijas. Un mums katram ir sava pieredze un padoms.
Šoreiz lasītāju piedāvātos sižetus no dzīves komentē Solvita Tilgale, psiholoģe, ģimenes un sociālā atbalsta centra “Ābele” vadītāja.
Mēs šķiramies!
Lēmumu šķirties pieņem pieaugušie, bet tas nopietni ietekmē bērnu dzīvi un rada pārdzīvojumus.
Par to ir jārunā ar bērnu, jo mazajam cilvēkam tas ir ļoti smags trieciens. Mainās taču visa dzīve. Tradicionāla aina: vecāki šķiras, viņos gruzd aizvainojums, dusmas un naids par neizdevušos laulību, pārmetumi, vainas meklēšana. Dažiem vecākiem šķiršanās procesa gaitā ļoti svarīga kļūst cīņa, pie kura paliks bērns.
Ideāli būtu, ja varētu ļoti mierīgi, iejūtīgi izstāstīt, ka attiecībā pret bērnu māte un tēvs savas lomas saglabā, viņi tikai vairs nedzīvo kopā. Bērnam jāzina, ka mamma un tētis viņu joprojām mīl. Galvenais, lai bērns neiedomājas, ka vecāki šķiras tieši viņa dēļ. Tā diemžēl notiek diezgan bieži, un no šīs vainas apziņas atbrīvoties nenobriedušai dvēselei ir grūti.
Tas, ka tēvs aiziet pie citas sievietes, nenozīmē, ka laba mamma nevar izaudzināt veselīgu, normālu, dažādās jomās sekmīgu bērnu. Taču tad mammai ir jābūt stabilai, spējīgai paust patiesas jūtas pret bērnu. Diemžēl pašreizējos sociāli ekonomiskajos apstākļos, šķirot kopdzīvi, mātes un bērna labklājība bieži vien tiek apdraudēta, un tās kļūst par riska ģimenēm..
Nav pasaules gals
“Meitai ir tikai 13 gadu, bet izskatās, ka viņa jau pārdzīvo pirmās mīlestības zaudējumu. Zēns, ar ko viņa draudzējās no bērnudārza laikiem, kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu. Cita skola, cita vide un citi draugi. Ciemos vairs nebrauc un arī nepiezvana. Cenšos ar meitu aprunāties, saku, ka tas vēl nav pasaules gals. Bet viņa božas, raud, pārdzīvo, uzskata, ka es viņu nesaprotu,” raksta kāda mamma.
Solvita Tilgale uzskata, ka arī 13 gadu vecumā var piedzīvot pirmās mīlestības jūtas, kā arī pārdzīvot izjukušo draudzību. Pusaudzei tiešām var likties, ka šis puisis ir vienīgais un īstais. Jāvaicā: kas meitenes izpratnē ir mīlestība? Kaislība? Spēle? Draudzība? Mammas mierinājuma vārdi, kaut arī patiesi, – gan jau viss pāries un būs vēl daudz citu draugu –, tomēr nevar nomierināt.
Pusaudzes aug strauji, garastāvokļa maiņas ir ļoti krasas. Attiecībās ar citiem šī vecuma bērni vairāk riskē, eksperimentē, grib sevi apliecināt. Ārēji viņi pauž, ka svarīgākas ir līdzaudžu, nevis vecāku domas. Taču pieaugušajiem ir jāsaprot, ka tieši šajā laikā bērns jūtas tik apjucis kā nekad, ka vecāku iejūtība, palīdzība, mierinājums ir visvairāk gaidīti. Ja tas netiek saņemts no savējiem, to meklē vienaudžu vidū. Nereti, maigumu meklējot, nonāk līdz tam, ko mēs nenovēlam saviem bērniem. Tas ir agrīns, nedrošs sekss bez atbildības, mēģinājums meklēt aizmiršanos ar apreibinošām vielām. Pusaudžu vecākiem tas nav viegls laiks, jo arī viņiem ir jāmainās un tieši tagad jākļūst par bērnu draugiem.
