Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanās balsoju par diviem cilvēkiem no Zaļo un zemnieku savienības – Armandu Krauzi, kuram bija 5. vieta sarakstā, un Ilzi Kļavu – 13. vieta sarakstā. Pirmo pazīstu kā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes bijušo valdes priekšsēdētāju, biškopi, aktīvu Latvijas zemnieku interešu lobiju Briselē. Ilze Kļava daudzus gadus bijusi Latvijas mazpulku vadītāja un joprojām turpina šajā jomā darboties. Viņi, manuprāt, bija pelnījuši vietu Eiropas Parlamentā, nevis populiste Iveta Grigule, kura pēc ievēlēšanas notēloja slimu un neieradās uz Dombura studiju. Pārējos šī saraksta kandidātus izsvītroju.
Labprāt būtu balsojis arī par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 3. sarakstu, atstājot tajā vienīgi Juri Dzelmi, zinātnieku kvantu ķīmijas jomā, kuram bija sestais kārtas numurs. Latvijas Atdzimšanas partijas sarakstā es atstātu saraksta līderi Andri Rubinu un Tautas frontes izveides iniciatoru Valdi Šteinu ar 3. vietu sarakstā. Tāpat Eiropas Parlamentā vēlētos redzēt vienīgo godavīru no Kristīgi demokrātiskās savienības – banku speciālistu profesoru Ivaru Brīveru ar 5. vietu sarakstā. Mans septītais favorīts ir filmas «Padomju stāsts» veidotājs Edvīns Šnore, kuram ir 4. vieta Nacionālajā apvienībā. Ievēlēto Robertu Zīli izsvītrotu ar divām svītrām kā pilnīgi «atrāvušos» no Latvijas realitātes.
Līdzīgi gribētu balsot visās turpmākajās vēlēšanās. Vismaz vārdos par to iestājas «No sirds Latvijai» līdere Ingūna Sudraba. Ja šī partija vēl pirms vēlēšanām ierosinās referendumu par jaunu vēlēšanu likumu, iespējams, tas nebūs tikai priekšvēlēšanu triks. Labi zināms, ka Saeima nekad neatbalstīs ideju, ka nav vajadzīgas Saeimas vēlēšanu procentu barjeras, saraksti ir grozāmi, tos var iesniegt jebkura 100 cilvēku grupa, bet par Saeimas deputātu viens cilvēks drīkst būt tikai divus termiņus pēc kārtas. Par to esmu savulaik rakstījis «Bauskas Dzīves» publikācijā «Baronlaiki un patiesas tautvaldības iespējas Latvijā».
