Laikraksta «Bauskas Dzīve» 1990. gada sējuma nodzeltējušajās lapās uzšķiru 1. maija numuru. Visa otrā lappuse veltīta reportāžai no Latvijas Tautas deputātu sanāksmes Rīgā. Tā notikusi 21. aprīlī.
Laikraksta «Bauskas Dzīve» 1990. gada sējuma nodzeltējušajās lapās uzšķiru 1. maija numuru. Visa otrā lappuse veltīta reportāžai no Latvijas Tautas deputātu sanāksmes Rīgā. Tā notikusi 21. aprīlī.
Publikācijas autore Aina Medne rūpīgi fiksējusi nozīmīgā saieta norisi, citējot vairāku deputātu uzstāšanās fragmentus. «Tautas vairākuma gribas pamatmeti iezīmējušies skaidri – par brīvu un neatkarīgu Latviju,» secina Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts Romans Apsītis. Sapulcē, 8003 deputātiem balsojot «par», 41 – «pret», bet 42 atturoties, tiek pieņemts aicinājums Augstākajai padomei un Latvijas tautai par deputātu un vēlētāju nelokāmo gribu ar demokrātiskām, nevardarbīgām metodēm darīt visu, lai atgūtu Latvijas valstisko nelokāmību.
Tāda bija 4. maija uvertīra. Izšķirīgo dienu valsts iedzīvotāji milzīgā sasprindzinājumā pavadīja pie radiouztvērējiem. Šķiet, nekad dzirdētajam vārdam nebija piemitis tāds spēks. Mana kolēģe atceras: «Sēdēju mājās uz tahtas, pierakstīju katra deputāta uzvārdu un balsojuma rezultātu. Vienu brīdi mani pārņēma milzīgs satraukums, jo interfrontes Rīgas deputāti nepiedalījās balsošanā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Sirds lēca pa muti ārā, prognozēt iznākumu bija neiespējami. Kad deputāts I. Ozols no tribīnes paziņoja balsojuma rezultātu, mūsu ģimene sāka skaļā balsī kliegt: «Urrā!»»
Savukārt man palicis prātā redzētais kādā mūsu pilsētas veikalā. Pārdevējas nekustīgi stāvēja aiz letes pie radiouztvērēja. Neviena pircēja, tikai tāds pirmsvētras klusums. Piepeši sievietes sāka smieties, lēkāt, raudāt – tajā mirklī tika pārdzīvota emociju visa gamma.
Vakarā pie manām durvīm pieklauvēja kaimiņiene, kuras mūža liela daļa bija pagājusi Latvijas pirmajā brīvvalstī. Viņa notrauca prieka asaras un sacīja: «Nebrīvē dzimušajiem būs grūti iemācīties dzīvot brīvībā. No saimnieka tiek prasīts nesalīdzināmi vairāk nekā no kalpa.»
Laiku pa laikam atceros šos vārdus, jo ir pārāk daudz iemeslu, lai par tiem nedomātu. Reizēm pat šķiet, ka mēs ar savu brīvību spēlējamies kā mazi bērni ar jauniegūtu rotaļlietu. Kad tā jau apbružāta, gribas iemest kaktā un lūkoties pēc citas…
Kas notiktu, ja mēs censtos kaut retumis palūkoties uz desmit gados piedzīvoto mazliet distancēti? Iespējams, skaidri iezīmētos milzīga pretruna, jo deviņdesmito gadu sākuma saviļņojumu un patosu aizēnojušas salauztas cerības. Bet mēs taču negribam būt maza, sarūgtināta tautiņa, kas nezina, ko iesākt ar savu brīvību!
