Tuvojās Jaunais gads. Katrs šajā laikā uz kaut ko cer, sapņo saņemt kādu dāvaniņu. Ja ļoti gaida, reizēm piepildās. Kādu dienu pie durvīm zvana. Atveru. – Ziniet, kundze, es jums atnesu dāvanu, – laipni mani uzrunā kāds jauneklis.
Tuvojās Jaunais gads.
Katrs šajā laikā uz kaut ko cer, sapņo saņemt kādu dāvaniņu.
Ja ļoti gaida, reizēm piepildās. Kādu dienu pie durvīm zvana. Atveru.
– Ziniet, kundze, es jums atnesu dāvanu, – laipni mani uzrunā kāds jauneklis.
– Kā tā? – vaicāju.
– Ziniet, kundze, mūsu firmai aprit 30 gadu kopš dibināšanas, tādēļ dāvājam dažādas lietas.
– Neesmu jūsu firmā nekad neko iegādājusies, – ieminos.
– Ziniet, kundze, tas nekas. Jūs droši vien tūlīt kaut ko nopirksit. Paskatieties, kādi mums trauki!
Veiklais jauneklis tūlīt nomet vienu bļodiņu zemē un uzkāpj tai virsū.
– Vai dieniņ, saplīsīs! – es iztrūkstos.
– Ziniet, kundze, es vēl jūs paņemšu uz rokām, arī tad nesaplīsīs, – un jau grasās mani pacelt kā līgavu.
– Ak kungs, – nodomāju, – nu ir gals klāt! Manus 90 kilogramu tev, zēniņ, nenoturēt. Nogāzīsimies vēl tepat koridorā uz grīdas. Bet jauneklis tikai smejas.
– Nu, vai pirksiet šo superstipro bļodiņu?
– Nē, paldies, nevajag man tādu bļodiņu, netaisos jau dzīvsudrabu vārīt.
– Ziniet, kundze, ja drīkst, ieiesim istabā, es vēl daudz ko jums parādīšu! – un, man pa priekšu iespraucies, puisis jau krāmē visu mantu uz galda – kaut kādi virtuves svari, pulksteņi, veļas šņores.
– Ziniet, kundze, tikai 15 latu un saņemsiet dāvaniņu.
– Ziniet, jauno cilvēk, – saku, – nevaru pašreiz atļauties iepirkties.
– Ziniet, kundze, tad paņemiet vismaz dāvaniņu – nažu komplektu par vienu latu.
– Nevaru, jauno cilvēk, – saku, – šobrīd man nav pat viena lieka lata.
– Ak tā? Nu, ziniet, kundze, tad neko nevar darīt…
– Bet jūs taču teicāt, ka atnesāt dāvanu?!
– Nu, ziniet, kundze, gluži bez naudiņas mēs tomēr nevaram.
Jauneklis jau bija paspējis visu sakrāmēt atpakaļ somā, bet es tā arī paliku bez dāvanas ar izbrīnā pavērtu muti.
«Zinietkundze» – Nārīte
