Padomju varas gados esot bijis arī daudz laba. Tagad, pēc desmit brīvības cēlieniem, atzīst daudzi, pat mūsu Valsts prezidente. Atmiņā atkal nāk 1949. gada 25. marta lielā masveida izsūtīšana. Kādu labumu no tās ieguva Latvija, var tikai minēt.
Padomju varas gados esot bijis arī daudz laba. Tagad, pēc desmit brīvības cēlieniem, atzīst daudzi, pat mūsu Valsts prezidente.
Atmiņā atkal nāk 1949. gada 25. marta lielā masveida izsūtīšana. Kādu labumu no tās ieguva Latvija, var tikai minēt. Bet aizvestie Sibīrijā guva lielisku rūdījumu un pieredzi, kā izdzīvot gandrīz ne no kā. Sibīrijā nekas netika dzirdēts par depresiju. Neatlika laika «depresēties». Kā no kolhoza darba mājās, tā ar lāpstu vai kapli piemājas gabaliņā iekšā, lai īsajā vasarā izaudzētu kartupeļus, kāpostus un gurķus. Darbs ir labākās zāles pret visām slimībām. Primitīvajās fermās un citos kolhoza darbos izlocījāmies, bijām slaidi bez svara vērotājiem un visādiem trenažieriem. Maize, kartupelis un vājpiens, ko varēja izrakstīt kolhoza kantorī, pārspēja visas ārstu ieteiktās diētas.
Latvieši strādāja un prata strādāt, ne velti kolhoza priekšsēdis teica: «Man pret vienu latvieti vajag trīs krievus.» Lai cik grūta dzīve bija Sibīrijā, neviens negribēja mirt. Neatminos nevienu pašnāvības gadījumu. Bet tagad mūsu brīvajā Latvijā to dzird it bieži – vīri labākajos gados nodzeras un pakaras.
Sibīrijā mātes savus bērnus nepameta likteņa varā. Lai cik bērnu bija ģimenē, lai māte bija atraitne, viena pati par viņiem rūpējās, visi tika mīlēti, kaut nabadzība nāca pa durvīm un visām spraugām būdās iekšā. Kas to savām acīm nav redzējis, var arī neticēt.
Izsūtījumā ātri vien iemācījāmies krievu valodu, jo pati dzīve to diktēja. Kad brigadieris deva pavēli, māti piesaukdams, tūlīt kļuva skaidrs, kas jādara. Tagad mūsu Latvijā tērē naudu, tomēr nevar un nevar iemācīt cittautiešus latviski runāt. Kad atgriezāmies ar bagātu pieredzes bagāžu, Latvija bija kļuvusi pārapdzīvota. Pilsētās un arī laukos bija sabraukuši dēli un meitas labākajos gados no citām republikām. Bet mēs, latvieši, kas bijām izcietuši Sibīrijas «pekli», tomēr nepazudām savā dzimtenē.
M. SUPE, bijušais izsūtītais, Saulainē
