Veselības aprūpē lēnām sākas augšupeja. Tā izteicies labklājības ministrs Andrejs Požarnovs. (Interneta preses konference, 15. novembris, portāls DELFI.).
Veselības aprūpē lēnām sākas augšupeja. Tā izteicies labklājības ministrs Andrejs Požarnovs. (Interneta preses konference, 15. novembris, portāls DELFI.) Tikai nezinu, kāpēc ir tik daudz neapmierināto gan pacientu, gan ārstu un arī slimnīcu darbinieku vidū?
Ārstniecības iestādēm piešķirtais finansējums ir nepietiekams, netiek veikti likumos noteiktie amortizācijas atskaitījumi, veidojas nodokļu parādi un parādi piegādātājiem, īpašums tiek nolaists – tātad kopumā vērojamas maksātnespējas pazīmes. Tiek atrasti un sodīti «vainīgie» – šo iestāžu vadītāji. Pirms kāda laika par sliktu saimniekošanu atlaida Valmieras un Daugavpils slimnīcas vadītājus, novembra vidū no amata pienākumu pildīšanas atstādināta Bauskas pilsētas slimnīcas direktore Valentīna Ziedone.
Veselības aprūpes pakalpojumu minimums ir Satversmē garantēta katra Latvijas iedzīvotāja cilvēktiesības. Zināms, ka par ārstnieciskās palīdzības nesniegšanu ārstiem draud kriminālatbildība.
Tomēr kopš Ārstniecības likuma pieņemšanas 1997. gadā Labklājības ministrija nav izstrādājusi un Ministru kabinets nav apstiprinājis, no kā sastāv šis medicīnas pakalpojumu minimums un kas jau uzskatāms par paaugstinātu servisu.
Ministru kabinets ir tikai noteicis pakalpojumu veidus, kuri minimumā neietilpst (piemēram, zobārstniecība), kas, protams, nedod iespēju novērtēt pakalpojumu minimuma struktūru un izmaksas. Latvijā neviens nezina, kādu aparatūru pacients var pieprasīt savai ārstēšanai, piemēram, infarkta gadījumā, cik un kādi minimālie medikamenti slimniekam pienākas, cik pēc skaita un kādiem pēc kvalifikācijas ārstiem un māsiņām viņš ir jāuzrauga, cik dienu (minimums) var ārstēties slimnīcā, cik bieži un kāds ēdiens pacientam pienākas, cik lielai un kā izremontētai jābūt palātai.
Labklājības ministrs apgalvo, ka viens no nozares augšupejas garantiem ir valsts budžetā izcīnīto 21,6 miljonu latu pieaugums veselības aprūpei. Tas esot lielākais pieaugums kopš 1997. gada. Taču jāprecizē, ka kopš minētā gada veselības aprūpei finansējums regulāri tiek samazināts. Lai saglabātu pašreizējo līmeni, pēc Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras (galvenās slimokases) aprēķiniem būtu nepieciešami 65 miljoni latu. Vai nozares sabrukuma palēnināšanu par vienu trešdaļu var uzskatīt par lēnu augšupeju?
A. Požarnova apgalvojums par pārspīlēti lielām slimnīcām, tukšām gultām un tādējādi izraisītām papildu izmaksām ir nekorekts. Lauku slimnīcas ir pārpildītas ar smagi slimiem pacientiem. Citās slimnīcās gultas ir tukšas ne jau tāpēc, ka gultu ir par daudz, bet tāpēc, ka slimokašu noteiktās kvotas ir pārpildītas un plānveida slimnieki gluži vienkārši netiek uzņemti, lai neradītu slimnīcai papildu zaudējumus, kamēr pacienti nenonāk kritiskā situācijā, kad viņi slimnīcā ir jāuzņem.
Slimnīcu līdzekļi tiek tērēti tām neraksturīgu funkciju veikšanai, izmitinot vecos un vientuļos cilvēkus, jo valstī nepietiek sociālās aprūpes centru. Valsts māsterplānā bija paredzēts daļu slimnīcu pārveidot par šādiem centriem. Pašreizējās veselības aprūpes politikas dēļ slimnīcu un gultu skaits tajās samazinājies vairāk nekā bija iezīmēts māsterplānā, bet sociālie centri, kā par brīnumu, paši nav izveidojušies, un darbinieki paši nav pārkvalificējušies.
Šķiet, ka valsts, piešķirot finansējumu veselības aprūpei, neņem vērā nekādus ekonomiskos aprēķinus. Ja ģimenes ārsta praksē pierakstītie pacienti vispār neslimotu, bet tikai nolemtu izmantot visas valsts apmaksātās profilaktiskās apskates un potes, ārsta praksei piešķirtais gada finansējums būtu izsmelts vienā mēnesī.
Tāda ir arī slimnīcu ārstu izvēle: normāli ārstēt slimniekus var tikai pārkāpjot administrācijas rīkojumus par medikamentu taupīšanu, riskējot ar pārtēriņa atvilkšanu no algas, vai arī ievērot rīkojumus, ņemt kukuļus, pierunāt zāles pirkt pašiem pacientiem un riskēt ar kriminālatbildību.
Ja tiktu precīzi definēts valsts finansēto medicīnisko pakalpojumu minimums, politiķi vairs nevarētu bārstīties ar demagoģiskiem apgalvojumiem par valsts pietiekamu finansējumu kvalitatīviem pakalpojumiem, nevarētu mantisko un kriminālo atbildību novelt uz it kā nemākulīgiem ārstnie- cības iestāžu vadītājiem un ārstiem. Savukārt pacienti būtu šokēti, uzzinot, ka šis minimums paredz tikai dzīvības glābšanu. Viss pārējais tiktu uzskatīts par papildu servisu par pilnu maksu, palielinot pacientu iemaksas un veselības apdrošināšanas izdevumus.
Faktiski minimuma noteikšana ir vajadzīga tikai ārstiem un ārstniecības iestāžu vadītājiem, lai beidzot viņus atbrīvotu no savdabīga ķīlnieka statusa, parādiem un visādu veidu kriminālatbildības draudiem. Visiem pārējiem – politiķiem, apdrošinātājiem un pat pacientiem – tas liktu skaidros vārdos par to, kas notiek pašlaik, teikt: «Skopais maksā divreiz.»
Saīsināti no portāla «Delfi»
