Mūsdienās daudziem obligātajā militārajā dienestā pavadāmais gads šķiet garš laika posms.
Mūsdienās daudziem obligātajā militārajā dienestā pavadāmais gads šķiet garš laika posms. Taču kādreiz karadienests saistījās ar daudzkārt ilgāku periodu.
Dienests mūža garumā
Cariskajā Krievijā jau no Pētera I laikiem armijas sastāvu paplašināja, ņemot rekrūšus. Tolaik tas nozīmēja kara dienestu visa atlikušā mūža garumā. Vēlāk rekrūšos pavadāmo laiku saīsināja līdz nieka… 25 gadiem. No rekrūšu došanas tika atsvabināti muižnieki, tirgotāji, garīdznieki un vēl dažas privileģēto ļaužu kategorijas, līdz ar to vissmagāk šo nastu nācās izjust tieši zemniekiem.
Bauskas novadu šī sistēma skāra no 1797. gada, pēc Kurzemes un Zemgales pievienošanas Krievijas impērijai, kad rekrūšos ņēma trīs pārstāvjus no 500 «vīriešu dvēselēm». Toreizējā armijā rekrūši bija pilnīgi beztiesīgi, viņus pakļāva smagai dresūrai un miesas sodiem, tālab latviešu zemnieki centās no šī pienākuma izvairīties.
Toreizējie likumi paredzēja sodus tiem rekrūšiem, kuri tīši sevi sakropļo, lai nebūtu jāiet karadienestā. Vainīgo nosūtīja mūža nometinājumā uz Sibīriju (ceļu uz turieni vajadzēja mērot kājām), bet no viņa muižas novada ņēma citu rekrūti. Parasti šī rekrūšu ņemšana notika vēlā rudenī vairākus mēnešus, tāpēc vīrieši minētajā laikā bēguļoja. Tolaik nebija iesaucamo saraksta, parasti notika «rekrūšu ķeršana», kad ņēma ciet katru karadienestam derīgo, līdz vajadzīgais skaits tika savākts.
Likteni lemj muižnieki
Privāto muižu īpašnieki drīkstēja zemniekus nodot rekrūšos pēc sava prāta, līdz ar to rekrutēšana izvērsās par vienu no bargākajiem līdzekļiem, kā izrēķināties ar nepakļāvīgiem un nevēlamiem zemniekiem. Toreiz rekrūšiem nebija noteikts īpašs iesaukšanas vecums, tiem tikai bija jābūt veseliem un garākiem par divām aršinām un četriem veršokiem (160 cm). Saprotams, ka muižnieki negribēja atdot rekrūšos čaklus un paklausīgus zemniekus, tālab armijā vairāk nokļuva slaisti un pat noziedznieki.
Arī tiesas drīkstēja sodīt ar nodošanu rekrūšos, ja vien pieņemšanas komisija atzina par derīgu karadienestam.
Nauda glābj no armijas
Rekrūšu ņemšana nenotika katru gadu, dažreiz ņēma tikai vienu no katrām 500 «vīriešu dvēselēm», bet kara gados daudzkārt vairāk. Napoleona karu laikā, 1813. gadā, Kurzemē un Zemgalē ņēma 13 rekrūšu no 500 vīriem, lieli iesaukumi bija arī daudzo krievuturku karu laikos, «poļu dumpju» gados, bet par rekordu var uzskatīt Krimas karu, kad Krievijas rietumu guberņās bija jādod 57 rekrūši no 1000 «vīriešu dvēselēm».
Pastāvēja iespēja no rekrūšiem atpirkties, samaksājot valstij noteiktu naudas summu. Ja kāds dzimtzemnieks spēja to izdarīt, tad viņš pēc tam kļuva par brīvu cilvēku, bet tādi gadījumi bija ļoti reti, jo izpirkšanās maksa bija milzīga. Līdz 1809. gadam šādam mērķim vajadzēja savākt 360 sudraba rubļu, vēlāk summa pieauga.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas rekrūšu ņemšana turpinājās, vienīgi muižniekiem šajās lietās bija mazāka teikšana. Šo lietu kārtošanā iesaistījās pagasta varas vīri, tad izplatījās tāda metode kā rekrūšu lozēšana. Šajā «loterijā» laimīgs bija tas vīrietis, kurš katru gadu izvilka tukšu lozi. Joprojām varēja arī atpirkties, bet tas bija «pa kabatai» tikai turīgākajiem saimniekiem. Dažos pagastos tika izveidotas rekrūšu kases, kurās kopīgi savāktos līdzekļus tērēja, lai sava pagasta vīrus izpirktu no karadienesta, bet izpirktajiem turpmākajos gados nācās atdot šo aizdevumu.
Baku potētāja privilēģijas
Pagastu amatpersonas drīkstēja atsevišķos gadījumos dažas personas atbrīvot no «ložu vilkšanas». To apliecina šāds dokuments: «Notikkums, tai 20. maij iekš Bornsmindes pagasta valdīšanas. Tas pie Stendes pagasta pierakstīts Bērtul Jacobson bij še atnācis un lūdza, lai viņņu Bornsmindes pagasts par bakku potētāju izvēlot, ka viņš no lozēšanas vaļļā tiek, un tad viņš gribb pie Bornsmindes pagasta pierakstīties.
Tā Bornsmindes pagasta valdīšana bij še sapulcēta un proti, tas pagasta vecākais Jurre Sikke, tie trīs priekšnieki un deviņi pagasta runnas vīri, un bij vienprātīgi un izvēlēja to Bērtul Jacobson par Bornsmindes pagasta bakku potētāju un apsolīja to pašu pēc likkumiem un rekrūšu lozēšanas atsvabināt. Tās izpildīšanas, kas tam Bērtul Jacobson irr jāizdarra, irr tās:
1. Viņņam vaijaga astoņi gaddi tiem Bornsmindes pagasta ļaudīm bez kādas atlīdzināšanas bakkes potēt un proti, no šīs dienas rēķināts.
2. To bakku potētāja eksami (eksāmenu – R. Ā.) viņņam vaijaga līdz nākamam pavasarim, kur vaijadzīgs taisīt un te to vaijadzīgo attestati pienest.
3. Viņam vaijaga pie ikkatras bakku potēšanas, kur vaijadzīgs iekš pagasta pašam aiziet jeb aizbraukt.»
Bauskas novada vīriem nācās doties uz Jelgavu, kur darbojās rekrūšu pieņemšanas komisija. Ja kādu izbrāķēja, tad vietā ņēma citu no tā paša pagasta, tālab uz komisiju brauca arī potenciālie aizvietotāji. Ceļa izdevumus uz Jelgavu sedza pagasts.
Šī sistēma darbojās līdz 1874. gadam, kad Krievijā ieviesa vispārējo karaklausību.
