Vecsaules pagasta iedzīvotājas Valijas Krūmiņas dzimtas sākums bijis tagadējā Codes pagasta Rudzukroga apkaimē, kur viņas vecmāmuļai uzdāvināts mežs un vispirms uzcelta skuju būdiņa.
Vecsaules pagasta iedzīvotājas Valijas Krūmiņas dzimtas sākums bijis tagadējā Codes pagasta Rudzukroga apkaimē, kur viņas vecmāmuļai uzdāvināts mežs un vispirms uzcelta skuju būdiņa.
Dēlam dod tēva vārdu
Valijas vectēvam Jānim Apšancam Vecsaules muižas muižkungs dāvinājis zirgu, lai būtu, ar ko strādāt. Jaunā ģimene pamazām iekopusi laukus, uzbūvējusi mājiņu, tādu kā mazu pirtiņu. Šeit sagaidīti trīs dēli un trīs meitas. Vecmāmiņa Anna stāstījusi: «Kamēr vīrs Bauskā slotas pārdeva, gāju linus plūkt. Apsēdos drusku grāvmalītē, un puika piedzima. Atbrauc vecais mājās – dēls jau priekšā.»
Apšancu sešiem bērniem katram lemts savs liktenis. Valija atceras, ka tēva vecākais brālis Andrejs nav pārnācis mājās no kara. Jaunākais Jūlijs bijis kuģīša kapteinis un vadījis ūdensspēkratu no Bauskas līdz Jaunsaulei. Taču visvairāk stāstāmā ir par tēti, kuram, tāpat kā vectēvam, dots vārds Jānis.
Cīnās pret bermontiešiem
Vecsauliete fotoliecībai atsūtījusi fotogrāfiju, kurā viņas tēvs un vēl divi novadnieki redzami karavīra formā. 1914. gadā šie vīri bijuši Bauskas strēlnieku pulka sastāvā. Vīri pie Ropažiem aizkavējuši vācu vilcienu, ar kuru ieradušies papildspēki. Vecsaulietis Juris Ozoliņš par cīņām ar bermontiešiem pie Ropažiem apbalvots ar Lāčplēša ordeni. Jānis Apšancs kritis gūstā un aizvests uz Austroungāriju, kur pārcietis arī nežēlīgu spīdzināšanu un badu. Viņam laimējies izbēgt un gada laikā kājām atgriezties mājās Vecsaulē. Gūsteknis pārvietojies tikai naktīs.
Kad 20. gadsimta 20. gados dalīta muižas zeme, bijušam karavīram J. Apšancam piešķirts 16 hektāru, puse no tiem – mežs. Jaunais vecsaulietis 1921. gadā apprecējies ar vietējo meiteni Lizeti Vītolu un kopā veidojuši saimniecību. «Ūdros» piedzimusi Valija un šeit arī visu mūžu nodzīvojusi. Sāpīgi skaisti ir viņas teiktie vārdi: «Man šī zeme ir svēta, nekur es nevaru projām aiziet.» «Ūdru» saimniece rāda maizes krāsni, kas saglabāta no sendienām. Mājas iekšpusē nekas neesot mainīts. Jauni logu rāmji gan ielikti, un namiņš apmūrēts ar baltiem ķieģeļiem.
Sildījusi saskaņa
Pagājušajā gadā Valija svinēja 80. dzimšanas dienu. Gandrīz 60 gadu viņa saskanīgā laulībā dzīvoja ar Jāni Krūmiņu. «Abi bijām Vecsaules baznīcā iesvētīti, abi šeit laulājāmies. Visu mūžu viņš nevienu sliktu vārdu man nebija pateicis. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar aizmirst. Tādēļ man vienai tik smagi… Es jau domāju, ka pirmā aiziešu. Kad slimoju ar plaušu karsoni un biju pavisam nespēcīga, vīrs man vārīja zupiņas, ar karotīti baroja, iemācīja atkal staigāt.»
Šajā saulē paliek aizvien mazāk V. Krūmiņas līdzaudžu. Ir vēl māsīcas, ir vīra brālis Juris, kura ģimene dzīvo Bauskā un palīdz radiniecei. Arī kaimiņi ik dienu ierodas pie Valijas tantes.
Nevar jau visu par Apšancu un Krūmiņu dzimtu izstāstīt, bet tie ir stipru cilvēku likteņi, kuri ar sev atvēlēto laiku nav niekojušies. Valija bilst: «Manā mūžā nav bijis brīža, kad būtu garlaicīgi. Vienmēr atrodu, ko darīt.»
