Viens no 19. gadsimta svarīgākajiem notikumiem Latvijā bija dzimtbūšanas atcelšana.
Viens no 19. gadsimta svarīgākajiem notikumiem Latvijā bija dzimtbūšanas atcelšana.
Bauskas novads tolaik piederēja pie cariskās Krievijas Kurzemes guberņas, tālab toreiz arī visi Zemgales iedzīvotāji tika saukti par kurzemniekiem.
Ierobežota personiskā brīvība
Visas Krievijas impērijas mērogā pirmā vieta, kur notika zemnieku atbrīvošana no dzimtbūšanas, bija Igaunijas guberņa 1816. gadā. Nākamā bija Kurzeme (1817. gadā), tad Vidzeme (1819. gadā), bet Latgali šāda veida reforma skāra tikai kopā ar visu pārējo lielvalsti – tikai 1861. gadā.
Kurzemes zemnieku likuma pirmais paragrāfs skanēja šādi: «Caur to žēlastību tās Ķeizariskās Majestātes un caur to, ka Kurzemes muižnieki gatavi bijuši tai ļaužu dzimtai būšanai atsacīt, tiem Kurzemes zemniekiem tās tiesas (t. i., tiesības – R. Ā.) vienas brīvas ļaužu kārtas tiešām dotas. Par 14 gadiem visiem Kurzemes zemniekiem, kas līdz šim dzimti ļaudis bijuši, pie šīs brīvības tiesas būs pietapt tā kā še nolikts.» Ar šo likumu zemnieki ieguva ierobežotu personisko brīvību, ko tolaik dēvēja par «putna brīvību», jo zeme un zemnieku ēkas joprojām palika muižnieku īpašumā: «Pēc šī izteikta likuma tad arī Kurzemes zemnieks, jau par to pārejamu būšanu (t. i., 14 gadu pārejas periodu – R. Ā.), nedz viens pats, nedz ar sievu un bērniem, nedz kaut kāds no viņiem nevar nedz pārdots, nedz iešķiņķots (t. i., uzdāvināts – R. Ā.), nedz izdots (t. i., iznomāts – R. Ā.), nedz ķīlā dots jeb citādi iekš rakstiem aizdots tapt. (..) Ikkatram gājējam (t. i., kalpam – R. Ā.) tā tiesa un vaļa dota, ja par to, pareizi taisnu ziņu devis, savu saimnieku atstāt un citur par gājēju tapt. Par šo noliktu brīdi gājējs tikai iekš tiem robežiem tās muižas, pie kuras līdz šim piederēja, citu saimnieku var meklēt. Pie gājēja uzņemšanas citā pagastā, vajaga viņa muižas valdnieka un viņa pagasta tiesas novēlēšanas.»
Attiecības ar muižniekiem nav vienkāršas
«Muižas ļaudis, par kuru amata jeb skunstes izmācīšanu dzimtskungs ko izmaksājis, tādi gribēdami savu iepriekšējo dienestu atstāt, to nevar citādi darīt nekā ja savam citkārtīgam dzimtskungam to mācijamu (t. i., mācību – R. Ā.) naudu papriekš aizmaksājuši. Ja nespēj, jeb ja negrib to mācijamu naudu atdot, tad viņiem vajaga par maizi (t. i., uzturu – R. Ā.) un drēbēm un par 12 sudraba rubļu gada loni (t. i., algu – R. Ā.), pie sava iepriekšējā dzimtskunga joprojām dienēt.»
Vēl sarežģītākā situācijā nonāca saimnieki, jo, lai nepazaudētu savas mājas un iekopto zemes gabalu, tiem nācās parakstīt visai smagus līgumus ar muižnieku. Bieži vien šie līgumi paredzēja daudz lielākas klaušas un nodevas nekā pirms dzimtbūšanas atcelšanas. Ja saimnieks šādu līgumu neparakstīja, tad muižniekam bija tiesības to izlikt no mājām, turklāt zemnieks tad zaudēja arī savus lopus un darbarīkus, jo: «Pie māju inventariuma pieder visas tās lietas (proti zirgi, lieli un mazi lopi) un tie arami rīki (ar tiem saprata ne tikai arklu un ecēšas, bet arī ratus, ragavas u. c. – R. Ā.). Visas citas lietas ir saimniekam piederama manta.»
Tajā pašā laikā šie likumi paredzēja arī latviešu zemnieku līdzdalību zemākā līmeņa tiesās: «Tie pagasta locekļi izlasa (t. i., ievēl – R. Ā.) vienu pagasta tiesu, pie kuras vajaga piederēt tam pagasta vecākam, kā pirmam tiesas vīram, kas priekšā sēž, kā šeit apakšā jo vairāki taps izteikts, un vēl vairāk tiesas vīriem un vienam skrīverim. Tas pagasta vecākais jeb tas pirmais tiesas vīrs, taps it īpaši tikai no saimnieku jeb nomnieku kārtas izlasīts; viņa citi tiesas locekļi un tiesas vīri var uz pusi no saimnieku un no gājēju kārtas izlasītiem tapt.»
Pārmāca ar rīkstēm
«Kad policijas tiesas nevar uzņemties to saimes pārmācīšanu, kas pie mājām notiekama, un viņas nevar katrā brīdī palīgā saukt, tad katram dienesta kungam jeb saimniekam pašam pieklājas savu saimi pārmācīt. Saimniekam jeb nomturim tādēļ novēlēts savu dienesta ļaužu pārgalvību caur panesamu strāpi (t. i., sodu – R. Ā.) savaldīt un tos pie savām darīšanām piespiest. Tādas strāpes, kur vajadzīgas rādās, nevar pārāk iet par sešiem sitieniem ar koku jeb pātagu. Bez tam kungam tās muižas pieder tāda mājas pārmācīšana ne vien pie savas saimes, bet pie katra locekļa tā pagasta, ir saimniekiem un nomturiem, kas paši kādā pienākamā strādāšanā priekš kunga to pelnījuši būtu. Šai pārmācīšanai tāpat jāpaliek pie 15 sitieniem ar koku jeb pātagu jeb 48 stundām cietuma. Tā pārmācība pie viena un tā paša cilvēka vienas nedēļas starpā citādi nevar notikt kā tādā vīzē: ka visi tie sitieni ar koku jeb pātagu, ko tas dabūjis, kopā vairāk neiztaisa kā piecpadsmit. Ja kāds dienesta bērns caur tādu mājas pārmācību labojams nebūtu, tad uz bargāku sodību to būs piederīgas policijas rokās nodot. (..) Tie koka sitieni top ar koku no mazā pirksta resnuma (t. i., rīksti – R. Ā.) un pātagas pēriena ar tādu plakanu plenici (t. i., ādas sloksni – R. Ā.) doti, kā līdz šim mēdza notikt, un virs apģērba. Vienas dienas cietums jeb areste atstāv astoņus sitienus ar koku jeb plenici. (..) Tādiem, kas ar visādām blēņām darbojas un lielās cilvēki esot, kam savādi spēki, kā burvji, mantas racēji, zīlnieki, viņu neprātība ar sirdīgu pamācīšanu priekšā jātur; tai policijai būs viņus cieši vaktēt un, ja nemitējas savus māņus dzīt, likt sagrābt un pie Guberņas valdīšanas nosūtīt.
(..) Kurzemes zemniekam tik ilgi jāpaliek iekš Kurzemes Guberņas robežām, kamēr īpaša visaugstākā pavēlēšana tālabad taps dota.»
