Tā gadās. Ne viss labi garšo, kas skaisti nosaukts.
Ēdiens ir cilvēka dzīvesspara avots, tā gādāšana un baudīšana aizņem lielu daļu ikdienas un reizumis rada spilgtus iespaidus.
Ārzemju un vietējie
Galvaspilsētā uz ielas noklausos, kā rīdziniece krieviski klāsta sarunu biedram: «Es mūsu Latviju dažkārt lamāju – kāpēc tirgo nevis vietējos pārtikas produktus, bet visādus ārzemju mēslus!» Nodomāju, varbūt jautājums no otras puses vaicājams – kāpēc pati pērc tos ārzemju mēslus, nevis vietējo zemnieku produktus?
Turpat lielveikalā tūlīt nopirku šveiciešu smalkās firmas «Lindt» konfektes un «Kraukšķīgos burkānus» – lasīšu vakarā grāmatu un kraukšķināšu. Mājās uz kārbas izlasīju, ka Šveices ekstra dārgās konfektes nespēj sagatavot bez sojas un palmu eļļas, gluži tāpat kā Latvijas lētās. Iekodusies burkānā, momentā to izspļāvu, jo tik rūgtu, sīvu un negaršīgu nebija pat domājams ar baudu kraukšķināt. Tik skaisti nosauktie burkāniņi nākuši no Portugāles, bet izmetu visus miskastē. Labāk būtu to vienu eiro ziedojumu dozītē iebērusi… Tiešām traka mūsu Latvija, tirgo visādus ārzemju mēslus!
Maltīte «uz krīta»
Kādā Bauskas kafejnīcā saņēmos krietni daudz ēdamā, kad bija jāmaksā, attapos – līdzi nav ne kartes, ne naudas. Darbiniece mani nomierināja, ļaujot samaksu atnest nākamajā dienā. Tā es pirmoreiz paēdu uz parāda.
Pusdienojot atcerējos padomjlaika bērnību lauku ciemā. Vietējā veikalā pārdevējai bija milzīga zila klade, kurā tika ierakstīti vietējie parādnieki, kas ņēma šņabja pusstopu «uz krīta», līdz algas dienai paliekot parādā. Modrim dažkārt alkoholu nedeva, jo viņš mēdza ņemt vairāk, nekā jelkad spēja samaksāt. Kad pārdevēja atteica, dzērājvīriņš iemanījās šo šantažēt, piemēram, sāka dāmai blūzīti atpogāt brīdī, kad veikala durvis vēra viņas vīrs…
Tamlīdzīgus kreņķus Modris, izmanīgs un viltīgs būdams, spēja sagādāt ne vienu vien un pie šņabja pudelītes tika vienmēr. Es gan ar trikiem neaizraušos, naudiņu atnesīšu un turpmāk kotleti «uz krīta» neņemšu. Tāda parādnieces būšana dīvainas atmiņas raisa.
Ko kurš neēd
Vīrs mednieks nošāvis lapsu, izdomājis mīļo sieviņu nedaudz paķircināt. Stāsta, kā mežā gājis, un beigās lūdz dzīvesbiedri piezvanīt savai mammai, lai uzzinātu lapsas gaļas pagatavošanas recepti. Sieva zvana ar’, lai noskaidrotu, kādu gardu šmorīti sataisīt…
«Meitiņ, lapsas gaļu latviešu cilvēki neēd! Tas ir suņu dzimtas dzīvnieks, tāpat kā vilks, un mūspusē ne tos, ne sunīšus neēd. Ja tiešām esi saņēmusies ko tādu gatavot, iespējams, tev kāds korejiešu pavārs jāuzrunā,» padomu visā nopietnībā neliedz viedais mammuks.
Dažas tautas ēd suņus, kaķus, zirgus un vārnas, citas par to šausminās. Vienā zemē ar gardu muti apēd cūkas šņukuru, kamēr citā omulīgo ruksi uzskata par nešķīstu dzīvnieku. Cilvēces sejas un tradīcijas ir dažādas.
