Nacionālā radio un televīzijas padome ir parakstījusi līgumu ar jauno Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru Uldi Gravu.
Nacionālā radio un televīzijas padome ir parakstījusi līgumu ar jauno Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru Uldi Gravu. Sakāmvārds vēsta: «Jauna slota tīri slauka.» Vai tā būs? Paļāvībā, ka netiks aizslaucīts kaut kas labs un derīgs, tomēr ceru, ka pārmaiņas būs. Ir jau bijušas vairākas intervijas, kurās vēl tikai ģenerāldirektora pretendents Uldis Grava uzsvēra, ka visas pārmaiņas tikšot balstītas uz skatītāju vēlmju izpēti, ka esot jāatgūst skatītāju uzticība, kas ir zudusi.
Tāds sākums jaunajā amatā būtu pareizs un apsveicams. Kā šīs auditorijas izpēte varētu notikt? Kā lai Gravas kungs uzzina, piemēram, ko Latvijas Televīzijā gribētu redzēt es, pensionārs no Saulaines? Viens viedoklis, protams, neko neizsaka. Bet, cik cilvēkiem būtu jāraksta, jāaizpilda anketas vai jāzvana, lai kaut vienu ierosinājumu ņemtu vērā? Vai nebūs tā, ka laucinieku ieteikumus atkal sitīs pušu pilsētnieku nomācošais pārsvars? Pareizāk sakot – līdz šim visu ir izšķīrušas rīdzinieku ambīcijas.
Pēc televīzijas raidījumiem spriežot, visa Latvija ir viena vienīga Rīga. Skatos LTV programmu «Rīts» – tur tā saucamie rīta viesi ir tikai rīdzinieki, brokastu gatavotāji – rīdzinieki, jubilāri. Varbūt simt piektdienu rītos esmu klausījies intervijas ar Tralmaka un Karpoviča kungiem par galvaspilsētas mūžīgām saimnieciskām problēmām. Bet cik var? Visi taču tāpat zina, ka Rīga nekad nebūs gatava. Nu jau sen piektdienu rītos televizoru nemaz neieslēdzu. Labāk «Radio 2» klausos, kā «ievas zied Siguldā» vai kā cildinājums skan dziesma «Sabile, Talsi, Kandava».
Lauki ir lirikas tēma, bet visa proza it kā koncentrējusies Rīgā. Vismaz tāds iespaids tiek radīts. Plīsusi kanalizācijas caurule vai neaizlāpīta ielas bedre Rīgā uzskatāma par katastrofu. Katrā «Panorāmā» ir pāris sižetu par tādām rīdzinieku nebūšanām, par kādām mēs Bauskā ne muti vaļā nevērtu. Bet par mums jau televīzijā nestāsta arī labas lietas. Cik nu tas izskan «Novadu ziņās», raidījumos «Savai zemītei» un «Province», tik arī ir. Visu cieņu raidījuma veidotājiem, bet «Province» skan tā stipri nievājoši. Svešvārdu vārdnīcā tās skaidrojums ir: «Valsts teritorija, kas atrodas samērā tālu no galvaspilsētas.» Bet kāpēc tad mums, kas atrodamies «samērā tālu», uzspiež tik daudz Rīgas ziņu?
Gaidu jauno Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru. Varbūt viņam patiešām ir padomā kaut kas tāds, lai televīziju tuvinātu tautai. Valsts pamatā taču ir lauki, bet Rīga ir tā, kas atrodas patālu.
Viņvakar, skatoties «Panorāmu», neviļus secināju, ka pat vienā dienā (9. maijā) tik daudz jestru faktu: Saeimas deputāti sūta cits citu pie psihiatra, dažu lieluzņēmēju uztrauc plašsaziņas līdzekļu nepieklājīgā interese par hokeja halli, bet valsts gaišākie prāti – Nacionālais konvents – spriež par mūsu izredzēm, tuvojoties iestājai Eiropas Savienībā.
Tie, kuri šajā laikā sēj labību, slauc govis, labo ceļus un dara vēl daudz ko citu, šīs intelektuālās runas pat nedzird. Droši vien varētu teikt tāpat, kā to ar vieglu humoru darīja pensionāru aizstāvis Jānis Porietis: «Biskin ticu, biskin neticu…»
