Skolotāju diena izskanēja ar rudens vēju simfoniju zeltainajās lapās, ar sārtajiem pīlādžu ugunskuriem.
Skolotāju diena izskanēja ar rudens vēju simfoniju zeltainajās lapās, ar sārtajiem pīlādžu ugunskuriem. To, pāršķirot kalendāra lapiņu, atcerējās arī pensionētie skolotāji. Daudzās skolās varbūt atcerējās tos, kuri pedagoga darbam atdevuši mūžu, bet bija arī tādi, kas šo dienu pavadīja ar skumjām sirdī, vientulībā.
Sāpīgi, ka bijušie kolēģi, dodoties atpūtas braucienos, aizmirst pensionārus. Izskan koncerti, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, tikai skolotājs pensionārs tur netiek aicināts.
Mūsu laiks ir pārāk racionāls, dienu skrejā it kā nav laika padomāt par morālām vērtībām, sirds siltumu, bagātību, kas vairojas, no sevis projām dodot.
Pensijas gadi reiz pienāks katram, arī tiem, kuri pašlaik spēka un enerģijas pilni ver skolas durvis.
Atceroties K. Skalbes «Kaķīša dzirnaviņas», novēlu bijušajiem kolēģiem un jaunajiem: kam vairot sāpes, lai vairojas pasaulē prieks!
PENSIONĒTA SKOLOTĀJA
