Kādā nomaļā lauku ciemā, kādu Krievijā ir tūkstošiem, dzīvo saticīga un turīga ģimene – tēvs, māte un dēls. Pašlaik jauneklis studē inženierzinātnes tālu no mājām – cita apgabala lielpilsētas augstskolā. Taisnība vai ne, kas to lai skaidri zina, bet ciema ļaudis mēļo, ka reiz dzīvesbiedru kopības liktenis metis kūleni…
Privatizācijas laiks
Pagājušā gadsimta 90. gados viņi bija jauni, izveidojuši ģimeni. Kopsaimniecības ar pēdējiem elpas vilcieniem vēl cīnījās pēc svaiga gaisa, tomēr visiem bija skaidrs, ka ilgi šāda saimniekošana vairs nepastāvēs un, par spīti vietējā rajona laikraksta slavinošajiem rakstiem par labāko slaucēju vai mehanizatoru, drīz gaidāms pilnīgs krahs. Ļaužu ienākumi bija niecīgi.
Lauku apvidus uzņēmīgākie atpirka tehniku, gateri vai atvēra privāto veikalu un sāka saimniekot patstāvīgi. Apraksta varonis privatizēja gateri un organizēja brigādi, turklāt devās peļņā uz kaimiņapgabalā ziemeļos esošajām naftas atradnēm. Dzīvesbiedre ciemā bija ienācēja, strādāja veikalā par pārdevēju. Mājās valdīja pārticība.
Ģimenes draugs un… gaidības
Atpūtas brīžos pāris devās pie ģimenes draugiem uz netālo kaimiņciemu. Abiem vīriešiem bija viena kopīga iezīme – uztraukuma brīžos viņi raustīja valodu. Tā bijis kopš bērnības, un visi bija pieraduši, neviens tam lielu vērību nepiegrieza.
Draugu ģimenei un citiem ciemu pāriem dzima atvases. Tikai mūsu varoņiem gāja gads aiz gada bez jaunumiem, un tas kopdzīvē ienesa nemieru. Sieva nedomāja padoties. Viņa devās pie ārstiem un noskaidroja, ka ir pilnīgi vesela un var palikt stāvoklī. Ēna krita uz dzīvesbiedru. Iespējams, saimnieciskais, spēcīgais lauku vīrs padevās liktenim, nemēģinot meklēt medicīnisku palīdzību delikātajai vainai. Jau tāpat tas ievaino pašapziņu. Mājas sienas klusē par notikumiem, kas izvērtās. Beigu beigās sieviete bija gaidībās. Draudzība ar kaimiņciema ģimeni gan aprāvās…
Viss norimst un pāriet
Viens no visu laiku labākajiem latviešu literātiem Rūdolfs Blaumanis teicis: «Bērni ir laime, viņi nes laimi mājās.» «Un nav svarīgi, cik liela bijusi ģimenes pārticība, bet gan tas, ko mazajai dvēselītei spēj dot cilvēka klātbūtne – mātes mīļums un tēva raksturs,» tā dzejniece Lija Brīdaka.
Aprakstītais nav domāts kā «zemdeķa» stāstiņš. Protams, katrs saskatīs kaut ko citu – sievas un drauga nodevību, izmisumu, drosmi, izšķirīgu dzīves brīdi, kādi katram reiz bijuši, un izvēli samierināties vai rīkoties. Dzīvē gadās visādi. Sargāsim sevī cilvēcību.
To dienu emocijas un jūtas laiks aiznesis uz neatgriešanos. Katrā mazā apdzīvotā vietā veikalniece, daktere, skolotāja, pastniece un ciema vecākais ir ievērojamākie cilvēki. Grūti, ja esi kā uz skatuves. Var jau spriest par mūsdienīgiem neauglības problēmas risinājumiem, bet tālos lauku ciemos ļaudis pieraduši paļauties uz sevi un lietas risina pieejamiem līdzekļiem, skatoties uz dzīvi praktiski un vienkārši.
Mūsu varonis samierinājās. Vīramāte gan plosījās kādu laiku, bet, tāpat kā tenkas, gadiem ritot, aprimās.
Mātes un tēva mīlestības ieskauts, puika auga veselīgs un možs, pēc skata ļoti līdzīgs mūsu varonim. Tāpat kā viņš, zēns uztraukuma brīžos raustīja valodu, un kopīga viņiem ir daudz vairāk par, iespējams, atšķirīgo.
