Kaut gan jau daudzus gadus dzīvoju Bauskā, dzimto Bārbeli aizmirsusi neesmu. Labprāt braucu turp un piedalos literāros sarīkojumos.
Kaut gan jau daudzus gadus dzīvoju Bauskā, dzimto Bārbeli aizmirsusi neesmu. Labprāt braucu turp un piedalos literāros sarīkojumos. Tikšanās ar skatuves mākslinieci Mudīti Šneideri bija tik atvērta, skaudra un domu rosinoša, ka vēlos atklāt savas atskārsmes gan par grāmatu, ko viņa veltījusi Antrai Liedskalniņai, gan par emocijām, kas pārdzīvotas jau sen un tagad.
Šķiet, reti kurš apcerējums ir guvis tik daudz atbalsu, arī skarbu un noraidošu, kā šī grāmata, ko aktrise Mudīte rakstījusi par aktrisi Antru. Atzīšos, grāmatu izlasījusi, kā nekad sapratu, cik šausmīgs ir alkoholisms. Domāju, arī tādēļ ir vērts rakstīt atklātus un patiesus biogrāfiskus stāstus. M. Šneidere neslēpa, ka ļoti daudz domājusi, pirms izlēmusi rakstīt tik atsedzoši. Bet vai literatūras vēsturē šī ir vienīgā tāda grāmata? Aktrise atgādināja Marinas Vladi rakstīto par Krievijas skatuves mākslas leģendu Vladimiru Visocki. Autore gan sacīja, ka nevarētu savus pārdzīvojumus atklāt, kamēr grāmatu varoņi būtu dzīvi. Ne par Hariju Liepiņu, ne par Antru viņa nespētu tik atsedzoši skaudri stāstīt. Literārā vakara pirmajā daļā atklājās grāmatu tapšanas process, kas ļāva saprast un iedziļināties mums tik tuvās personībās. Manuprāt, ir vajadzīgi šādi izdevumi un sarunas par tiem.
Pēc tam M. Šneidere «pārcēlās» uz teātri, atcerēdamās mēģinājumus un izrādes, atklādama, kādu spēku un emocijas tas viss paņem no aktieriem. Biju sagatavojusi aktrisei ziedus un, tos pasniedzot, sacīju: «Tie jums par izrādi «Palmas zaļo vienmēr», ko vecajā Dailē redzēju meitenes gados. Tie arī par Antru, jo nekad neaizmirsīšu, kā viņa dzīvoja «Trešajā vārdā», kas sen, sen tika rādīts arī Bārbeles tautas namā.» Man šķita, vakara dalībnieku vidū bija jaušama atbalss, jo arī citi atcerējās šo Rīgas teātra izrādi mazajā kultūras iestādē.
Tas viss bija svētīgi, arī grāmatu galds, ko sarūpēja apgāds «Priedaines». Par tik demokrātiskām cenām, kā tagad mēdz sacīt, arī lauku ļaudis varēja nopirkt grāmatas, kuru krājumi pēdējos gados tikpat kā nepapildinās. Šis vakars skāra sirdi, domāju, ne tikai man vienai. Kā parasti, siltajā un omulīgajā Bārbeles tautas namā bija sanākuši ļaudis, kuriem ir tuva māksla un grāmata. Priecājos, ka nomaļajā lauku pagastā ir kultūras darbinieki, kuri prot organizēt tādus apcerīgus vakarus.
DZ. OLAVA Bauskā
