Kā zināms, viena no Eiropas Savienības valstīm ik pa sešiem mēnešiem rotācijas kārtībā ir prezidējošā valsts.
Kā zināms, viena no Eiropas Savienības (ES) valstīm ik pa sešiem mēnešiem rotācijas kārtībā ir prezidējošā valsts. Tas nozīmē, ka tās pārstāvji sagatavo un vada visas Eiropadomes apspriedes un Ministru Padomes sēdes. Šajā valstī arī notiek visas svarīgākās tikšanās ES valstu vadītāju un ministru līmenī.
Nav izslēgts, ka nākamajās starpvaldību sarunās 2004. gadā vai Konventa diskusiju laikā tiks ierosināts, ka jaunajām mazajām kandidātvalstīm arī pēc kārtas jāvada ES Padome (Eiropadome).
Teorētiski kandidātvalstīm uzreiz pēc iestājas ir tiesības vadīt ES prezidentūru, tomēr pašreizējās ES amatpersonas uzskata, ka vismaz pāris gadiem jāpaiet, lai jaunās dalībvalstis iegūtu nepieciešamo pieredzi.
Rotējošā prezidentūra būtu jāmaina
Visticamāk, ka pa to laiku pašreizējā sistēma ar rotējošo prezidentūru varētu tikt mainīta. Uz to ir norādījuši gan pašreiz prezidējošās Spānijas premjers Hosē Marija Aznārs, gan Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Viņi uzskata, ka ar rotējošās prezidentūras metodēm ES pēc paplašināšanās nebūs vadāma, jo dalībvalstu skaits būs pārāk liels.
Lielbritānijas ārlietu ministrs Džeks Strovs piedāvājis atteikties no rotējošās prezidentūras principa. Viņš uzskata, ka tās vietā jāveido specializētas padomes, kuras būtu atbildīgas par atsevišķiem jautājumiem, piemēram, par vidi vai transportu. Šīs padomes divarpus gadus vadītu ES dalībvalstu pārstāvji. Turklāt padomju skaits ir jāsamazina no pašreizējām 16 līdz 10.
Arī ES Padomes ģenerālsekretārs Havjers Solana nākamajā samitā Seviļā 2002. gada jūnijā ierosina atteikties no rotējošās prezidentūras, tās vietā iesakot divarpus gadus ilgus ES prezidentūras un tās Ministru Padomju vadīšanas termiņus – šajā gadījumā katru padomi vadītu citas valsts galva.
Lielbritānijas Eiropas lietu ministrs Pīters Heins ierosina uz diviem gadiem izveidot Prezidentūras «triādi», kurā ietilptu lielās un mazās dalībvalsts pārstāvis un jaunās dalībvalsts pārstāvis. Latvijas pārstāvis Konventā Edvīns Inkēns noraida šādu ideju, jo tas, pārkāpjot valstu līdztiesību, legalizētu dalījumu mazajās un lielajās valstīs, turklāt, tad «lielās un vecās» dalībvalstis pie prezidentūras tiktu biežāk.
Eiropadome nevar sevi reformēt
Lai kādas būtu vēlamās pārmaiņas, pašreizējā Eiropadome nevar sevi reformēt. Tā var tikai mainīt valstu prezidēšanas secību, kā, piemēram, samainījās Vācija ar Somiju. Pašreizējā secība, sākot no Itālijas un beidzot ar Grieķiju, savu rotācijas apli atsāks ar 2003. gada otro pusgadu, un pēdējā noteiktā valsts ir Somija 2006. gadā. Tā ir noteikts ES līgumā, kuru grozīt var tikai starpvaldību sarunās ar vienbalsīgu visu dalībvalstu piekrišanu.
Tātad, ja pašreizējā sistēma paliek spēkā pēc desmit kandidātvalstu iestāšanās, tas nozīmē, ka katrai valstij būtu jāgaida 12 gadi, lai tiktu pie nākamās ES prezidentūras. Konventam tiekot gatavots priekšlikums mazajām valstīm dalīt prezidentūru. Teiksim, 2016. gadā varētu būt Baltijas valstu gads.
Apšauba lietderību
Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns apšauba ne tikai iespēju, bet arī lietderību mazajām valstīm uzņemties prezidentūru: «Prezidentūra neapšaubāmi spodrina valsts prestižu un veicina politiķu atpazīstamību Eiropas politiskajās aprindās, tomēr ieguvums no prezidentūras ir apšaubāms. Prezidēšanas izmaksas ir dārgas, un šis krēsls nav domāts nacionālu interešu realizēšanai. Es iestājos par Latvijas pārstāvjiem kādas mums svarīgas ES Padomes sastāvā.»
Sagatavojis Saeimas Eiropas Savienības informācijas centrs (ESIC)
