Stāsts nebūs ne par sviestu, ne arī par piena un augu tauku produktu, bet par manu dzimto latviešu valodu, mūsu valsts valodu.
Stāsts nebūs ne par sviestu, ne arī par piena un augu tauku produktu, bet par manu dzimto latviešu valodu, mūsu valsts valodu. Par paviršo attieksmi, kas šoreiz nākusi gan no Ministru kabineta ierēdņu «pārgudrajiem» prātiem, gan arī padevīgās ražotāju iztapības. Ja muļķīgs likums radīts, vai tad tikpat muļķīgi tas arī jāpilda?
Ieeju veikalā, tradicionāli atrodu plauktu, kur izvietoti dažādi sviesti un margarīni. Paņemu ierastas formas paciņu, šoreiz gan izvēloties jauno Stelpes produkciju – to, par kuru pats vēl nesen veidoju publikāciju. Aizeju mājās, ziežu uz maizes «Stelpes Zemnieku» un neatrodu nekur nosaukumu, ko es smērēju – sviestu, margarīnu, taukvielu, smērvielu, produktu vai izejvielu. Nākamajā dienā tirgotavā konstatēju, ka tāda pati gramatiska aplamība ir uz akciju sabiedrības «Bauskas piens» ražotā «Stelpes «Brokastiņš»», arī Cesvainē tapušā «Saldkrējuma» – KAS? Elementāri trūkst vienas gramatis- kas vienības, lietvārda, kas veidotu produkta nosaukumu. Vai tiešām ražotāji aizmirsuši iedrukāt vēl vienu vārdiņu – sviests? Akciju sabiedrībā «Bauskas piens» skaidroja, ka tik aizmāršīgi viņi gan neesot. Esot Ministru kabineta noteikumi nr. 491. Tos ievērojot, arī tapis jaunā produkta iesaiņojuma teksts.
Interneta portālā atradu šos Latvijas Republikas Ministru kabineta 2001. gada 20. novembrī apstiprinātos «Piena, apstrādāta piena un piena produktu aprites noteikumus». Vispirms radās nožēla par mokām, kas jāizcieš latviešu valodai, kad to ieliek ierēdņu birokrātiski samocītā un gramatiski aplamā izteiksmes stilā. Septiņas reizes pārlasot šos sarežģīti saistīto vārdu un ciparu kalambūrus, liekvārdības pelavās izdevās izlobīt pāris sapratnes graudu – mums ir piena produkti, jaukti piena produkti un piena tauku produkti, ir sviests, sviests ar samazinātu tauku saturu, sviests ar zemu tauku saturu, sviesta izstrādājumi un piena tauku pasta. Pie kuras kategorijas pieskaitāms «Stelpes «Brokastiņš»», to es nespēju noteikt.
Taču ir pārkāpts kāds cits likums, kas aizsargā mani – patērētāju. 1999. gada 1. aprīlī Valsts prezidents Guntis Ulmanis izsludinājis Saeimas pieņemto «Patērētāju tiesību aizsardzības likumu». Tā 17. pantā teikts, ka «..ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir iepazīstināt patērētāju ar patiesu un pilnīgu informāciju par piedāvātās preces vai pakalpojuma kvalitāti, drošumu, cenu. (..) Prece uzskatāma par nepienācīgas kvalitātes preci, ja par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc preci nav iespējams lietot paredzētajam nolūkam, vai arī tā rada vai var radīt apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi.» Par kaitējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi šoreiz laikam nevarēs runāt, tomēr psiholoģisku neērtību tas rada. Un latviešu sāpes par savu valodu. Kas cits to sargās un lolos, ja ne mēs paši, kaut vai tādā elementārā veidā, kā sviestu uz maizes ziežot. Sviestu vai… KO?
