Ne viens vien ir mēģinājis saprast, kāpēc mēs dzīvojam tādā valstī – birokrātiskā, kur galvenais ir nevis cilvēks, bet gan papīrs, kur svarīgākais ir atbilstība likuma pantam, nevis darba efektivitāte. Viens no faktoriem, kas nosaka šādu valsts funkcionēšanu, ir vienkāršs – kāda izglītība, tāda valsts.
Gan valsts līmenī, gan izglītības jomā 25 gadu laikā palicis neīstenots sauklis «Galvenais ir cilvēks!». Kā neatkarības sākumposmā, tā arī tagad galvenais ir papīrs.
Bērni ir ļoti atšķirīgi – psiholoģiski, pēc vecuma brieduma, rakstura, fiziskajām un vēl daudzām īpašībām. Augšana notiek ļoti individuāli, un attīstība visbiežāk ir lēcienveidīga. Kādam sokas valodas, citam – matemātika, kādam – dabaszinības, bet vēl cits labi strādā ar rokām. Ko jaunieši nevar šodien, varēs rīt, bet pašreizējā izglītības sistēmā vajag uzreiz. Turpinām samest visus «vienā katlā» – vienā klasē pēc vecuma – un vērtēt pēc vidējās atzīmes. Tik pēc tam reizēm izbrīna, ka pēc skolas absolvēšanas agrākais divnieku karalis atver datorfirmu, bet teicamnieks strādā par pārdevēju.
Efektīva mācīšanās nozīmē meklēt pieeju katram skolēnam. Kāpēc ārzemēs pat bērni ar ļoti zemu intelekta koeficientu atrod vietu sabiedrībā? Tāpēc, ka ar viņiem individuāli strādā. Pie mums savukārt nāk modē ideja: «Ieliksim viņus kopā ar citiem vienā klasē, un būs labi!» Labi nebūs nekas – cietīs gan klases teicamnieki, gan tie, kas mācās daudz lēnāk. Psiholoģisks slogs būs visiem – gan skolēniem, gan skolotājiem.
Pieaudzis ikdienā maz vajadzīgu priekšmetu un stundu skaits skolās, pārslogoti gan bērni, gan pedagogi. Kamēr sistēmu veidos ierēdņi, no kuriem lielākā daļa skolās nekad nav strādājuši, izmaiņu nebūs.
