Vēstures mozaīka. Mežabrāļu tvarstīšanas operācija.
Vēstures mozaīka. Mežabrāļu tvarstīšanas operācija
Ziema vienmēr ir bijusi tas gadalaiks, kad partizāni samazina savas aktivitātes, bet viņu pretinieki cenšas atrast un iznīcināt mežabrāļu bunkurus.
Uziet bunkuru
Nacionālo partizānu mītnes čekisti meklēja, gan izmantojot izlūklidmašīnas, gan “ķemmējot” mežus un uzklausot aģentu sniegto informāciju. Ziemā katra dūmu strūkliņa un sniegā iemītas pēdas varēja norādīt uz mežabrāļu nometnes vietu. Pēc bunkura atrašanās vietas noskaidrošanas parasti sekoja padomju varas spēka struktūru (čekistu, milicijas, armijas un iznīcinātāju bataljonu) uzbrukums. Tā rezultāts ne vienmēr bija tāds, kāds iecerēts.
Piemēram, 1946. gada janvārī padomju varas pārstāvjiem izdevās noskaidrot Jāņa Rozentāla vadītās nacionālo partizānu vienības atrašanās vietu Klāvu mežniecības Sēliešu apgaitā. Iecavas pagasta milicijas pilnvarotais jaunākais leitnants Aleksandrs Vilcāns (dažos dokumentos – Vilcēns) nolēma iznīcināt šo mežabrāļu vienību. Paaicinājis palīgos Zālītes pagasta milicijas pilnvaroto Lakstīgalu un abu pagastu iznīcinātāju kaujiniekus, A. Vilcāns jutās pārliecināts par veiksmīgu “bandītu tvarstīšanas operācijas” iznākumu.
Operācija izgāžas
A. Vilcāna vadītie kaujinieki izvērsās ķēdē un devās mežā. Precīzas bunkura koordinātas zināja iznīcinātāju kaujinieks Lukjanovičs, kas rādīja ceļu pārējiem. Ja mežabrāļi nebūtu ievērojuši piesardzību un izlikuši sargu, tad uzbrucējiem droši vien izdotos īstenot savu plānu – sagūstīt vai nogalināt bunkurā esošos. Bet tā nenotika. Tuvojošos varas pārstāvjus laikus pamanīja un sagaidīja ar ieroču zalvēm. Izraisījās kauja, kurā septiņi partizāni piespieda atkāpties aptuveni 15 uzbrucēju. Kaujas laukā palika kritušie: pats operācijas vadītājs A. Vilcāns, kā arī iznīcinātāji Pēteris Pūpols un Jānis Ķepals. Mežabrāļiem zaudējumu nebija, viņi paņēma kritušo ieročus, savas mantas no bunkura un devās uz citu vietu. Tas bija tālredzīgi darīts, jo atlikušie varas pārstāvji sagaidīja no Bauskas izsaukto čekistu operatīvo grupu un no jauna devās nu jau pamestā bunkura virzienā.
Bēres padomju tradīcijās
Čekistu sastādītos dokumentos norādīts, ka iepriekš minētie trīs kritušie apglabāti Bauskā. Šo rindu autoram izdevās aiz sarkanarmiešu Brāļu kapiem atrast A. Vilcāna, bet ne P. Pūpola un J. Ķepala kapavietu. Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā ir divas ar šo notikumu saistāmas fotogrāfijas. Vienā redzams A. Vilcāns atvērtā šķirstā toreizējā Kultūras namā Padomju ielā 6 (tagadējā muzeja ēkā). Blakus zārkam čekistu un miliču godasardze, aizmugurē – sarkanie karogi un padomju vadoņu portreti, priekšplānā – vainags ar sēru lenti krievu valodā. Arī bēres tolaik izmantoja, lai propagandētu padomju ideoloģiju.
Otrā bilde pārsteidz ar to, ka A. Vilcānu atvērtā zārkā pūtēju orķestra pavadījumā nes uz apbedīšanas vietu… Pilskalna parkā. Diemžēl mums muzejā nekas nav atrodams par padomju varas aktīvistu kapiem Pilskalna parkā un vēlākām pārapbedīšanām. Mēs ceram uz lasītāju atsaucību, sniedzot ziņas par šiem aizmirstajiem apbedījumiem. Protams, mūs interesē arī partizānu atdusas vietas, jo daudzus kritušos mežabrāļus čekisti neļāva tuviniekiem apglabāt.
