Kopš 30. janvāra, kad Eiropas Komisija publiskoja oficiālo nostāju lauksaimniecībā kandidātvalstīm, ir izraisījusies pamatīga sašutumu vētra.
Kopš 30. janvāra, kad Eiropas Komisija (EK) publiskoja oficiālo nostāju lauksaimniecībā kandidātvalstīm, ir izraisījusies pamatīga sašutumu vētra. Kandidātvalstīm tūlīt pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) sola maksāt tikai 25 procentus no tiešajiem maksājumiem, ko saņem pašreizējās savienības zemnieki. Šo summu gan ik gadu plānots paaugstināt par pieciem procentiem, un jaunpienācējas valstis vienlīdzīgus maksājumus varētu saņemt tikai pēc desmit gadiem – ap 2013. gadu. EK šo nostāju pamato ar to, ka tūlītēja pilnu tiešo maksājumu piešķiršana negatīvi ietekmēs jauno dalībvalstu lauksaimniecību un būtībā pat apturēs modernizāciju, bet tas, kā uzskata Brisele, ir galvenais uzdevums.
Pēc Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta speciālistu aptuveniem aprēķiniem, ja Latvijas lauksaimniecība saņem tikai ceturto daļu tiešo maksājumu, gadā tā zaudē ap 30 miljoniem latu. Par izpirkumu nevienlīdzīgajiem noteikumiem EK piedāvā ievērojami lielākus līdzekļus novirzīt lauku reģionu attīstībai. Vienkāršota maksājumu sistēma uz pieciem gadiem tiek piedāvāta saimniecībām, kuru platība pārsniedz 0,3 hektārus, solot izmaksāt atbalstu par katru hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes, ja tiks ievērotas agrovides prasības, neatkarīgi no tā, vai zemi izmantos ražošanā.
Jā, ļoti savdabīgs piedāvājums – maksāt par zemes neapstrādāšanu. Birokrātiskās procedūras samazinājums ir jaunums arī pašām dalībvalstīm.
Piedāvātais alternatīvais finansējums nesniedz atbildi uz jautājumu, kā tiks nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi veco un jauno dalībvalstu lauksaimniekiem. Nosakot smieklīgi mazas ražošanas kvotas, «roku dzelži» tiek uzlikti lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem un pārstrādātājiem. EK plāno jaunajām dalībvalstīm kvotas noteikt 1995. – 1999. gada lauksaimnieciskās ražošanas apjomā. Pret to iebilst visas kandidātvalstis, jo šajos gados ražošana tajās pagrimusi, un izņēmums nav arī Latvija. Piesolītās kvotas ir tik niecīgas, ka nedos mums pat iespēju saražot produkciju sev, nemaz jau nerunājot par eksportu. Latvija prasījusi 1,2 miljonu tonnu piena ražošanas kvotu gadā, bet komisāri noteikuši tikai 489000 tonnu, tas ir, mazāk, nekā pašlaik saražojam un patērējam gadā. Latvija spēj saražot 15000 tonnu kartupeļu cietes gadā, taču Brisele žēlīgi piešķīrusi nieka 3447 tonnas, kaut gan pērn, milzīgajā neražas gadā, saražojām 3821 tonnu cietes.
Nekas iepriecinošs negaida arī cukurbiešu audzētājus un cukura ražotājus, jo pagaidām cukura kvota ir divas reizes mazāka par reālajām ražošanas iespējām. Niecīgās kvotas būs katastrofālas ne tikai ražotājiem un pārstrādātājiem, bet arī lauksaimniecības zemei – tā aizaugs ar krūmiem. Pēc speciālistu aprēķiniem, tādam ražošanas apjomam no kādreiz lauksaimniecībā izmantojamiem 2,5 miljoniem hektāru zemes būs nepieciešams apstrādāt tikai 500000 hektāru. Pamatots ir satraukums arī par zemo references ražību, pēc kuras rēķinās subsīdijas graudaudzētājiem. Jo lielāku ražību noteiks, jo lielākas subsīdijas būs saņemamas.
Mūsu lauku uzņēmēji bija gatavojušies sīvai konkurencei ar turīgajiem Eiropas zemniekiem, taču cerēja uz daudzmaz godīgu sāncensību. Iestājušies savienībā, zaudēsim arī tiesības uz sava iekšējā tirgus aizsardzību, pie mums gāzīsies četrkārt subsidētāka produkcija. Latvijas lauksaimnieki galvu uz augšu nevarēs pacelt. Ja mums tiktu līdztiesīgi saimniekošanas principi, latviešu zemnieki būtu ieguvēji, jo viņi prot strādāt. Ja ES litrs piena maksā ap 18 santīmiem, bet pie mums joprojām ap 10 santīmiem, par kādu konkurenci var būt runa? Cēloņi, kāpēc Latvijā «iet kā pa celmiem», ir mūsu politiķu bezatbildība.
M. SUPE Saulainē
