Uz Codes pagastu, kurš robežojas ar Bausku, grūti attiecināt jēdzienu «nomale».
Uz Codes pagastu, kurš robežojas ar Bausku, grūti attiecināt jēdzienu «nomale». Pašvaldības darbiniece Sandra Kolberga «Bauskas Dzīvei» nomales meklējumos ieteica doties uz Rudzkroga pusi. No centra esot patālu, pēc pāris kilometriem jau Vecsaules pagasta robeža, tās puses ļaudīm ar darbu arī bēdīgi.
Kamīns omulībai, ne greznībai
Nogriežoties no Bauskas–Vecumnieku ceļa uz Vecsaules pusi, pēc neilga laiciņa labajā pusē pamanāmas divas mājas: «Sproģi» un «Dumpji». Pirmajā notiek būvdarbi. Saimnieks Anatolijs Revinskis vecajai guļbūves ēkai nostiprinājis pamatus, ielicis jaunus logus, sienas vēl siltinās, tad apmetīs. Kamēr darbi risinās, ģimene dzīvo blakus – mātes mājā. Par sava nama lepnumu viņš uzskata kamīnu, ko desmit dienās izbūvējis draugs, pieredzējis meistars no Kurzemes Aivars Hrisanovs. «Rudenī atnāc izlijis no lauku darbiem, piesēdies pie kamīna, uguns liesmas izžāvēs drēbes, sasildīs prātu,» tā Anatolijs.
Viņš ir 3. grupas invalīds, tas gan netraucējot saimniekot, sievai ir algots darbs. Lai arī ģimene dzīvo laukos, lopus neturot. Tik vien kā viena gotiņa, cūka. Kaut ko audzēt, lai pārdotu un papildinātu ģimenes budžetu, neesot vērts. Savas tehnikas lauku darbiem arī neesot, ar apkārtnes zemniekiem varot ko sarunāt, bet tad rūpīgi jāizrēķina, vai maksātais attaisnosies.
Lai arī nedaudzus metrus no mājām ir Vecsaules pagasta robežstabs, par nomalē dzīvojošiem Revinski sevi neuzskata. Tepat vien viss esot – lielais ceļš, kursē satiksmes autobusi, autoveikals pie mājas atbraucot.
Brokastīs maize un cukurs
Sūdzības par dzīvi nepauž arī «Traniņos». Te diezgan noslēgti no citiem vecumdienas vada Jevgēnijs un Janina Mliņiki. Viņi Codē pagājušā gadsimta 70. gados iebrauca no Baltkrievijas, no Grodņas apgabala. Abi ir nepilsoņi, prot tikai krievu valodu. Visu mūžu te fermā strādājuši, lopus kopjot, sabeiguši veselību, Janinai kājas pavisam negrib klausīt. Par nopietnu ārstēšanos vaicāt negribas, jo jau pirms tam sirmgalvji atklājuši, ka, abu pensijas kopā saliekot, sanākot nedaudz virs 70 latiem. Daudz tēriņu neesot, elektrību maz dedzinot, cik televizoru paskatīties, gāzes balona arī vairākiem mēnešiem pietiekot. Vakarā ap sešiem liekot pagalma vārtiem atslēgu priekšā, mājas durvis ciet, un miers. Ja televīzijā gadās kāda pārraide krieviski, to paskatoties.
Naudiņa jātaupa, lai malku sagādātu, kaimiņam par nelielā zemes pleķīša apstrādāšanu samaksātu, zāles savu tiesu prasot. Tādiem našķiem kā kafijai vai konfektēm grūti ko atlicināt, brokastīs labi smeķējot maize ar ūdeni un cukuru. Jevgēnijs jau 13 gadu šņabi nedzerot – i lētāka dzīve, i nemaz nekārojoties. Juku laikiem sākoties, dēls zaudējis darbu policijā, jo nav mācējis latviešu valodu, devies uz Krieviju, tagad par viņu daudz nekā nezinot. Meita dzīvo Ļeņingradas apgabalā, esot vēstures pasniedzēja, savu dzīvi nokārtojusi, vismaz reizi gadā atbraucot vecākus apraudzīt.
Grūti klāšoties latviešiem
Vecais vīrs ir joku pilns, savi spriedumi viņam ir gan par ES, gan par «Jauno laiku» valdību un premjeru Repši: «Kāpēc prasi, kā man Repše patīk? Vai man viņš jābučo? Ne viņš man ko iedevis, ne ko atņems. No jums, latviešiem, gan tā Eiropas Savienība sulu izspiedīs ar cenām un nodokļiem. Mēs, nepilsoņi, neesam ne par ko atbildīgi. Ja dzīve te paliks pavisam neciešama un pašu spēki būs galā, gan jau meita aizvedīs pie sevis un vecuma maizi iedos.
Kur jūs, latvieši, no Eiropas Savienības aizbrauksit? Nevajag jums stāties ne NATO, ne ES. Un no krieviem tak ar’ nav jābīstas, nenāks viņi pie jums otrreiz. Krievija pati drīz bez biksēm paliks, tajā zemē milzu nabadzība valda, no varenības nekā vairs nav.»
Vēl gribētos pastrādāt
Netālajās Kvēpu mājās iemītnieku netrūkst. Te dzīvo Vera un Ivans Beļugas ar pieciem bērniem, arī vīramāte. Ivanam gadījies rast darbu pie kārtīga zemnieka Viktora Ružas, nu esot regulāri ienākumi. Saimniece gan dzīvo mājās, jo jaunākajam dēlam Vadimam nedaudz vairāk par gadiņu.
Arī Beļugu ģimene ir no Baltkrievijas, 70. gados savervēti šeit peļņā uz cukurbiešu ravēšanu, tā arī palikuši. Strādājuši fermā, bet tā privatizācijas laikā izputināta. Par šī darba zaudēšanu Verai sirds sāp visvairāk: «Tad klājās grūti, bērni mazi, bija jāpieskata, uz fermu jāskrien. Nu bērni izauguši, pašai vēl spēka pietiek, varētu tik strādāt. Bet kur?» Meita Kristīne šogad beidz 12. klasi, darba atrašanas problēma arī viņai aktuāla.
Skatās, kā jaunie bučojas
Vecāmāte Regīna mazmeitas nākotni saskata kārtīga puiša rokās. «Bet kur tu te tādu dabūsi?! Visādi mīzēji (saruna notiek krievu un baltkrievu valodā, tāpēc tiešs pārnesums latviski – V. A.) vien apkārt staigā, tādiem mana mazmeita ir par labu. Kristīne ir čakla, strādīga, kārtīgs vīrs man viņai jānolūko. Tas vēl mans pienākums. Citādi neko vairs nevajag, no pensijas balzamiņam sanāk. Nekādas vēlēšanu tiesības vai kādas citas dumjības man ar’ nav vajadzīgas.
Man ir tiesības gulēt, re, tajos Strēļu kapos, kur vieta jau rezervēta. To man vīrs tur aizņēmis. Pati esmu no 11 gadu vecuma bez vecākiem augusi, lasīt, rakstīt neprotu, māku vien parakstīties un līdz simtam aizskaitīt. Pietiek. Ja valdība pensiju lielāku par simt latiem uztaisīs, tad gan būs jāmācās tālāk. Tik nezinu, kur to izdarīt. Televizorā vien paskatos tās filmas, kur jaunie bučojas. Tad labi ap sirdi paliek, savu jaunību atceros.»
Bezcerīgais jautājums «kur strādāt?» Rudzkroga puses ļaužu mutēs skan vairākkārt. Bet tas paliek bez atbildes.
Braucot prom no Rudzkroga, vēl piestājam pie vairākkārt pieminētās Kviešu fermas. Tukšajās logu ailēs vējš zēģelē, skābbarības novietņu betonu pāršķēluši smilgu visspēcīgie asni, ugunsdzēsēju vajadzībām speciāli raktajā dīķī dzirdama varžu griezīgā dziesma. Pieejot tuvāk, zaļās trokšņotājas salec pelēkduļķainajā ūdenī, tik viena maza radībiņa paliek uz dēļa un ieinteresēti ieskatās melnajā fotoobjektīva acī. Vai tikai pasakās tā var būt, ka jānoskūpsta vardīte, tad tā pārtaps par princesi. Tai būs daudz naudas, ar kuru novērst ļaužu bēdas un trūkumu.
