Zemkopības ministrijas reģionālai konferencei «Mūsdienu Latvija un zemnieks – iespējas un izaicinājumi» Bauskas rajona lauksaimnieku apvienības jautājumi (ar mūsu komentāriem) zemkopības ministram Atim Slakterim.
Zemkopības ministrijas (ZM) reģionālai konferencei «Mūsdienu Latvija un zemnieks – iespējas un izaicinājumi» Bauskas rajona lauksaimnieku apvienības jautājumi (ar mūsu komentāriem) zemkopības ministram Atim Slakterim.
Vai mainīs politiku?
Ko pašreizējā situācijā ZM domā par iespējām un izaicinājumiem? Vai jāsaprot, ka tiks mainīta lauksaimniecības politika?
Patlaban mēs pārtiku saražojam par 182 miljoniem latu (pārtikas pārstrādes īpatsvars IKP ir 4,2 procenti), kas ir 27 procenti no pārtikas tirgus ietilpības, pieņemot, ka pārtikas tirgus ietilpība ir 670 miljoni latu.
Eiropas Savienība ar mums noteiktām kvotām grasās samazināt pašreizējo oficiāli uzskaitīto līmeni aptuveni par vienu trešdaļu. Tas nozīmē, ka mēs drīkstēsim pārtiku ražot par 120 miljoniem latu, kas vairs ir 18 procentu no tirgus ietilpības. ES ir gatava paņemt mūsu pārtikas tirgu par 550 miljoniem latu.
Ik gadu, paņemot mūsu tirgu par 550 milj. latu, ES mūsu atbalstam 2004. gadā atvēlēs aptuveni 86 miljonus latu (starpība starp to, ko mēs varēsim saņemt, un to, ko mums ik gadu būs jāiemaksā ES budžetā: 153 milj. latu – 67 milj. latu).
Bez tam saņemamā summā 2004. gadā no strukturāliem un kohēzijas fondiem mums tiek dota iespēja iegūt 43,5 miljonus latu, no kuriem mēs izmantosim maz – nebūs attiecīgu projektu un vajadzīgs līdzfinansējums.
Šī aritmētika, mūsuprāt, mums ir satriecoša. Lūdzam zemkopības ministru gan atbildēt, gan komentēt jautājumā aprakstīto situāciju.
Kā rīkoties turpmāk?
Mēs atbalstām zemkopības ministra nostāju, ka mums jābūt tādām ražošanas un realizācijas kvotām, kas nodrošina pārtikas pašpatēriņu. Tomēr mēs vēlamies zināt, kāda būs turpmākā lauksaimniecības politika, lai mēs paši piepildītu iekšējo pārtikas tirgu.
Ja gribam dzīvot turīgi un tā, lai visiem, kuri to vēlas, būtu darbs, jāražo produkcija pārstrādājošai rūpniecībai – spirts, etanols, biodīzelis un lini. Kā šos jautājumus ZM iecerējusi risināt?
Lielākā kļūda
Vai tomēr ZM pati lielākā kļūda nav tā, ka līdzās lielajām saimniecībām netika atbalstītas arī mazās?
Tām tika atņemta iespēja attīstīties. Kāpēc jaunā un lētā kredītlīnija apaudzēta ar daudziem – 26 – dažādiem ierobežojumiem? Praktiski šī kredītlīnija nav pieejama tiem, kuriem attīstība nepieciešama visvairāk, t. i., nelielajiem ražotājiem.
Attīstās bez kredītiem
Kāpēc joprojām pastāv minimālā graudu piegādes kvota valsts tirgus intervencei?
Rajonā ir daudzas 20 – 30 hektāru ģimenes saimniecības līdz 400 – 500 hektāru saimniecībām, kuras ir daudznozaru. Šajās saimniecībās, sevišķi nelielajās, ar ieņēmumiem no lopkopības nosedz kārtējos izdevumus, bet graudu naudu izlieto jaunas un lietotas tehnikas iegādei. Daudzas no šīm nelielajām saimniecībām ne tikai pastāv, bet arī attīstās bez kredītiem un subsīdijām. Mūsuprāt, šis ir viens no variantiem, kā, nepalielinot subsīdiju apjomu, iespējams paplašināt ražošanu. Nelielajām saimniecībām dažkārt attīstībai nepieciešami kredīti Ls 1000 – 2000, bet jaunā kredītlīnija to neparedz.
Pastāvot šiem un vēl daudziem citiem ierobežojumiem, maz ticams, ka būs iespējama attīstība.
Vai šajā jomā arī sagaidāmas kādas pārmaiņas?
Daudz naudas aizplūst
Kādus nopietnus pasākumus, izņemot jaunu komisiju un darba grupu veidošanu, veiks Zemkopības, Iekšlietu un Finanšu ministrija tirgus aizsardzībai?
No publicētiem skaitļiem (pārtikas tirgus ietilpība, pašražota pārtika iekšējā tirgū, legālais imports) var secināt, ka mūsu pārtikas tirgū ir tā sauktā pelēkā zona, kura sastāv no neuzskaitītās pārtikas un kontrabandas, kas kopā pārsniedz 300 miljonus latu vai gandrīz 46 procentus no visa pārtikas tirgus.
Pieņemot, ka puse vai 150 miljoni ir kontrabanda un legālais imports ir 245 miljoni latu, tas nozīmē, ka ik gadu mūsu sabiedrība samaksā par ievestu pārtiku gandrīz 400 miljonus latu. Tas liecina, ka mums ir visai liels un maksātspējīgs tirgus. Taču daudz mūsu valūtas aizplūst uz eksportētājvalstīm un atbalsta turienes ražotājus, bet mums sistemātiski trūkst naudas ražošanai un pārstrādei.
