Gatavojot šo publikāciju, pārlapoju laikraksta «Komunisma Ceļš» (tā agrāk dēvēja «Bauskas Dzīvi») 1974. gada komplektu. Skatot, kā avīzē atspoguļots pirms 30 gadiem notiekošais, neviļus secinu – ļoti daudz rakstīts par celtniecību.
Gatavojot šo publikāciju, pārlapoju laikraksta “Komunisma Ceļš” (tā agrāk dēvēja “Bauskas Dzīvi”) 1974. gada komplektu. Skatot, kā avīzē atspoguļots pirms 30 gadiem notiekošais, neviļus secinu – ļoti daudz rakstīts par celtniecību.
Par objektiem, ko nodod ekspluatācijā vai arī gatavojas būvēt. Atsijājot tā laika obligāto padomju ideoloģisko pacilātību, kas paģērēja visu labāko paveikt par godu svētkiem – oktobra revolūcijai, Ļeņina dzimšanas dienai vai partijas kongresam – jāsecina: ēkas tapa. Strādā 34 objektos
“Esam plānojuši, ka martā strādāsim 34 objektos,” stāsta Bauskas celtniecības uzņēmuma PMK priekšnieks Ē. Ozoliņš. “Šogad ekspluatācijā jānodod kūtis 200 – 218 govīm kolhozos “Viesturi”, “Sarkanais strēlnieks”, “Draudzība”, jāsāk tādas pašas celt Jaunsaules, Bārbeles un Ozolaines kolhozā. Piensaimniecības kompleksus 424 govīm jāsāk būvēt kolhozā “Uzvara”, K. Marksa un Iecavas kolhozā.” (“Komunisma Ceļš” (KC), 1974. gada 14. marts.)
“Vecumniekos turpinās jaunā dzīvojamo namu masīva izbūve Kalnu un Kļavu ielā. Patlaban celtnieki tajā būvē vēl četrus namus.” (KC, 18. jūnijs.) “Sovhozā “Progress” šogad svinīgi ielika pamatakmeni divām lielām jaunbūvēm – bērnudārzam un sporta namam.” (KC, 11. jūlijs.)
“Sevišķi svinīga un neparasta šogad pirmā skolas diena bija Misas kūdras fabrikas un apkārtējo saimniecību bērniem. Gada laikā Misas kūdras fabrikas celtnieki uzcēla jaunu, modernu astoņgadīgo skolu, kurā vietas vairāk nekā 300 skolēniem.” (KC, 5. septembris.) “Kolhoza “Uzvara” centrs papildinājies vēl ar vienu glītu celtni. Tas ir jaunais kolhoza tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas komplekss. Pirmajā stāvā atradīsies pārtikas preču veikals un plaša ēdamzāle, otrajā stāvā ir divas telpas, kurās kolhoznieki varēs rīkot ģimenes viesības.” (KC, 7. novembris.)
Slogs jauniem saimniekiem
Protams, šai pozitīvo faktu virknei līdzi nāk arī rūgta, laika pārbaudi neizturējusi realitāte. Tā pierāda, ka vairums šo objektu celti, paklausot “vienīgās un pareizās” partijas diktātam. Mainoties sociāli ekonomiskai situācijai un realitātei gūstot virsroku pār rožaini tonēto padomju ekonomiku, vairums šo ēku izrādījušās nevienam nevajadzīgas vai arī kļuvušas par smagu finansiālu slogu pašvaldībām vai jaunajiem īpašniekiem. Taču jautājumu var skatīt arī nedaudz citādāk, filosofiskāk. Imanta Ziedoņa dzejolis, gan par citiem laikiem un citādi būvētām mājām:
“Kāpēc mēs mīlam vecas
ēkas?
Vecās ēkās ir droša gaisma.
Jauno māju visā tai spēkā
Ir kāda tumsa, mazliet
baisma.”
Taisnība jau dzejniekam ir, bet… ko par to varēs teikt pēc gadiem 50? Kur būs tās vecās ēkas, kas dos drošu gaismu? Kuri būs tie nami, kas liecinās gan par neseno pagātni, gan par šodienu? Ne viss, kas tapis pirms 30 vai 50 gadiem, ir slikts, neveiksmīgs un postā aizlaižams.
Ņemu vēl vecāku – avīzes “Bauskas Darbs” – komplektu, uzšķiru 1954. gada 26. septembra numuru. “Bauskas jaunais kinoteātris “Uzvara” ir skaista velte rajona darbaļaudīm. Jaunā kultūras iestāde iepriecina apmeklētājus arī ar savu glīto iekšējo izskatu foaje telpā, skatītāju zālē, lasītavā.” Speciālisti noteikti kritizēs ēkas arhitektoniskās vērtības, telpu izvietojumu, apsaimniekošanas iespējas. Mūsu laikraksta lappuses savukārt vēsta par skatītāju pilnām zālēm: “Ir izskaidrojama sakāpinātā interese par Rīgas kinostudijas lentu “Dāvana vientuļai sievietei”, kad kinoteātra zālei cauri izgāja, daudz nekļūdīšos, visi Bauskas iedzīvotāji.” (KC, 1974. gada 16. februāris.) “Vakar un šodien mūsu kinoteātrī demonstrē jauno krāsaino Rīgas kinostudijas mākslas filmu “Pūt, vējiņi!”.” (KC, 1974. gada 26. marts.)
Ar kino pelnīt nevar
Nu jau vairāk nekā gadu ēka stāv tukša. Rajona Padomes izpilddirektore Dagnija Ludrika “Bauskas Dzīvei” sniedz jaunāko informāciju par kinoteātra likteni. Vispirms īpašums jāreģistrē Zemesgrāmatā, uzņēmums “Rajona kinodirekcija” ir jālikvidē, izsolē varētu dabūt naudu, ko samaksāt kreditoriem, arī algu bijušajiem darbiniekiem. Iepriekšējā privatizācija, atvēlot ēku SIA “Straumēni ’97”, izrādījās neveiksmīga. Maz cerību, ka izdosies atrast jaunus saimniekus, kuri šeit ieguldīs līdzekļus, lai attīstītu filmu rādīšanas biznesu. Valstī nav daudz precedentu, kad rajonu centros kinoteātri kļuvuši par pelnošiem uzņēmumiem. Lai filmas demonstrēšana uzņēmējam būtu “pa nullēm”, lente jārāda trīs reizes dienā, katrā seansā jābūt vismaz 30 apmeklētājiem, un biļetes cena noteikti nav santīmos.
