Seši jaunieši ierodas etnogrāfiskajā muzejā, kur viņiem piedāvā iespēju ietērpties vecu laiku drēbēs un iejusties seno latviešu dzīves ritmā. Viņi pārtop par Raiņa lugas «Pūt, vējiņi!» varoņiem.
Seši jaunieši ierodas etnogrāfiskajā muzejā, kur viņiem piedāvā iespēju ietērpties vecu laiku drēbēs un iejusties seno latviešu dzīves ritmā. Viņi pārtop par Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” varoņiem.
Aizveras priekškars
Atjaunotā Nacionālā teātra pirmais jauniestudējums sākas netradicionāli. Uz skatuves iekārtots ap 200 skatītāju vietu, vidū ir senlaicīgām lietām pildīts spēles laukums. Izrādei sākoties, aizveras priekškars un publika it kā tiek ieslēgta muzeja zālē, pagātnē – kopā ar jaunajiem aktieriem. Divās stundās skatītājiem ļauts izbaudīt patiesu klātbūtni, radīta iespēja iejusties agrāko laiku latviešu dzīves ritmā.
Raiņa “Pūt, vējiņi!” veidota kā kamerstila izrāde, kurā skatītājs kļūst par liecinieku un līdzdalībnieku sešu vienādi jaunu un vienādi laimes alkstošu cilvēku mīlestības skolai, kur galvenais ir mācīties sadzirdēt savas un otra jūtas, saņemt otru un atdot sevi godam, noprast un nojaust savu vainu un likteni, kad brūk cerības un sapņi.
Domā par latviskumu
Skatītājiem tiek piedāvāta fantastiska noskaņa, ko rada scenogrāfes Monikas Pormales neierasts telpas izkārtojums, muzikālais fons, kurā dominē Antas Eņģeles dziedājums. Pēdējo gadu latviešu klasikas iestudējumi Nacionālajā, arī Dailes teātrī raisījuši pārdomas par izrāžu latviskumu, to atbilstību mūsu tautas mentalitātei. Mihaila Gruzdova “Indrāni” Dailē ir spilgtākais piemērs, kā iestudējumā nomest nost visu latvisko, rādīt kaislības, nepievienojot tām nedz tautību, nedz nacionālās iezīmes. Savukārt Gaļina Poliščuka “Pūt, vējiņi!” izrādē lieliski saglabājusi latvisko gaisotni.
Raiņa lugas iestudējums patīkami pārsteidz. Vispirms jau ar režisores pieeju tekstam, izmetot no tā gandrīz visu veco ļaužu sacīto. Nav ne Ortas, ne saimnieces dialogu. Uz muzeju atnākušie modernie jaunieši sākumā vēl neiejūtas Raiņa tēlotajā laikmetā, viņu dialogos jaušama mūsdienu jauno cilvēku attiecību noskaņa. Ir foršs, seksīgs puisis Uldis (lielisks no Liepājas uz Nacionālo teātri pārnākušā Andra Buļa tēlojums), kuram līdz šim nav bijis problēmu dabūt sev jebkuru meiteni. Zane (Inga Misāne), arī viņas māsa Anda (Anna Klēvere) ļoti labprāt sevi Uldim atvēlētu, taču viņš – nebēdnis –, pie meitām nākot, tumsā pirmo sagrābj un nomutē bārenīti Barbu (Dita Lūriņa). Pirmās jūtas, skūpsti, kaislības…
Bagāta ar simboliem
Taču režisore jauniešiem atvēl ne tikai izbaudīt kaislības, bet piedāvā savu redzējumu par seno latviešu dzīves ritmu: zāle jāpļauj, siens jāvāc, kartupeļi jārok, malka no meža jāved, lopiem kāposti jākapā. Izrādē burvīgi skan “klusums” pie upes, Uldim un Didzim (Mārtiņš Egliens) makšķerējot. Citā ainā telpu piepilda aitu, cūku, govju, vistu un suņu balsis, savukārt agrā rītā līdztekus izkapts gaitai zālē skan sienāžu un vālodzes dziesma.
Sen nav redzēta izrāde, kas tik emocionāli piesātināta, bagāta ar simboliem, līdzībām un pārdomu materiālu ilgam laikam. Patīkami, ka režisorei izdevies rast populārai un milzu stereotipiem (Gunāra Pieša filma kā spilgtākais piemērs) “apaugušai” Raiņa lugai jaunu, modernu un emocionāli iespaidīgu skatuvisko versiju.
Nacionālais teātris šajā sezonā noteikti vilinās skatītājus ar vēlmi skatīt atjaunoto ēku. Tās funkcionālās pārmaiņas publikai gan nav daudz redzamas. Protams, zeltījums, lustras, krēsli un aizkari – viss spīd un laistās. Taču, īpaši ņemot vērā pirmā jauniestudējuma radītos pozitīvos pārsteigumus, labas šķiet arī pārējās skatuviskās ieceres. Vakar, 9. septembrī, teātris publiku aicināja uz vēl vienu pirmizrādi. Režisors Arkādijs Kacs iestudējis Ričarda Šeridāna komēdiju “Mēlnesības skola”.
Moderna programma
Pavisam drīz varēs doties uz atjaunoto Aktieru zāli, kur Mihaila Kublinska režijā top vēl viens klasikas darbs – Gunāra Priedes luga “Zilā”. Arī šai lugai ir veiksmīgu iestudējumu vēsture. Interesanti, kādu pieeju režisors radis šoreiz, Jura lomu uzticot Aināram Ančevskim.
Ar interesi gaidāma baušķenieka Jāņa Reiņa atgriešanās (pēc desmit gadiem) Nacionālajā teātrī. Tas atkal būs Gaļinas Poliščukas režijas darbs, Alekseja Arbuzova lugas “Cietsirdīgās spēles” iestudējums. Neparasta personība teātra un režijas mākslā ir Regnārs Vaivars. Modernais jaunais cilvēks un Rūdolfa Blaumaņa Krustiņš izrādē “Pazudušais dēls” – vēl viena šīs sezonas intriga. Savukārt teātra vecmeistars Alfrēds Jaunušans iestudē E. Vulfa komēdiju “Sensācija”, kuru viņš iecerējis kā savu režisora “atvadu benefici”.
“Mūsu teātra programma – būt moderniem, bet ne postmoderniem. Pārliecināt, ka mākslai ir jēga un jēga ir pašu darbam, nekaunēties no tā, ka esam latvieši,” atklāj teātra direktora vietniece mārketinga un attīstības jautājumos Ilona Matvejeva.
