Turpinot pērn aizsākto tradīciju, Latvijas Dendrologu biedrība noteikusi gada koku. Par 2002. gada koku izvēlēts kadiķis jeb paeglis.
Turpinot pērn aizsākto tradīciju, Latvijas Dendrologu biedrība noteikusi gada koku. Par 2002. gada koku izvēlēts kadiķis jeb paeglis.
Šis koks tautas mitoloģijā izsenis kalpojis kā mošķu aizbaidītājs, jo dažādu nelabo Latvijā esot gana daudz. Par to liecinot neskaitāmi ķīviņi un nebūšanas varas aprindās.
Kociņam vairāki vārdi
Kadiķi ir mūžzaļi ciprešu dzimtas krūmi un koki. Ģintī ir vairāk nekā 60 sugu. Tās izplatītas galvenokārt ziemeļu puslodes mērenajā joslā. Vairākas sugas gan spējušas iekarot arī citas klimata zonas gan ziemeļu, gan dienvidu apvidos. Dažas sastopamas pat Austrumāfrikas kalnos, Vidusamerikā un Rietumindijā.
Latvijā savvaļā aug tikai viena suga – parastais kadiķis jeb paeglis. Vārds «kadiķis» šī skuju koka apzīmēšanai tiek lietots galvenokārt Kurzemē un Zemgalē, retumis arī Vidzemē, taču Latgalē un Vidzemē koku visbiežāk sauc par paegli.
Kā savulaik norādīja dendrologs Raimonds Cinovskis, Kurzemē no Ventspils līdz pat Aizputei kadiķim ir vēl viens nosaukums – ērcis –, kam nav nekāda sakara ar plaši pazīstamajiem asinssūcējiem. Salīdzinot ar pārējiem Latvijas skujkokiem – egli, priedi un īvi – , kadiķis apveltīts ar visdurstīgākajām skujām.
Dažkārt diskusijas izraisījis arī kadiķa latgaliskais nosaukums «paeglis», jo kur gan esot redzēts, ka sauli mīloša suga augtu zem eglēm. Šajā gadījumā precīzāk šāda nosaukuma izcelsmi raksturo vārdu pāris «māte» un «pamāte», jo priedēklis « pa» nozīmē neīsts, līdzīgs eglei, taču citādāks.
Katrā ziņā arī nosaukuma «paeglis» lietošana uzskatāma par pilnīgi atbalstāmu rīcību tur, kur vēsturiski tas ir radies.
Diži eksemplāri jāsargā
Protams, kadiķis īsti neatbilst arī skuju koka nosaukumam, jo bieži vien tas atgādina zemei pieplakušu krūmu. Latvijā nav retumi arī tādi eksemplāri, kurus par krūmiem nosaukt būtu grēks.
Tie kadiķi, kam 1,3 metru augstumā stumbra apkārtmērs ir sasniedzis 80 centimetru vai arī koka augstums pārsniedz 11 metru, Latvijā tiek aizsargāti kā valsts nozīmes dabas pieminekļi. Taču, ja tuvākajā apkaimē aug kadiķi, kas nav sasnieguši tik ievērojamus parametrus, pašvaldībām nav liegts paplašināt aizsargājamo objektu sarakstu. Par vietējas nozīmes aizsargājamiem dabas pieminekļiem var atzīt arī citus kokus un to grupas, kuru izmēri, savdabīgais stumbrs, vainags vai vienkārši ainaviskums ir vērtība un novada bagātība. Ar iniciatīvu varētu nākt klajā dabaszinību skolotāji, novadpētnieki un pašvaldību kultūras dzīves organizatori, jo dižkoki, savdabīgie, retie introducētie svešzemju koki ir ne vien dendroloģiska, bet arī kultūrvēsturiska vērtība, ko viegli varam zaudēt neapdomīgas rīcības dēļ.
Runčus vilina smarža
No svešzemju kadiķiem visbiežāk stādītais Latvijā, šķiet, būs kazaku paeglis. Šī Eirāzijas suga ir lielisks piemērs, ka visi kadiķi nebūt nav apveltīti ar durstīgām adatām, bet tiem tāpat kā dzīvības kokam var būt arī zvīņveida skujas. Jāatceras, ka visi kadiķi nav izmantojami pārtikas tehnoloģijā (gaļas žāvēšanai vai džina iegūšanai).
Ja saberzīsim pirkstos mazu jau pieminētā kazaku paegļa zariņu un pasmaržosim, tad noteikti piesteigsies klāt runcis, kurš ar skubu metīsies «apslacīt» stādījumus. Tāda nu ir kazaku paegļa smarža. Nesteigsimies nogaršot ogas, jo tās nav ēdamas. Tieši īpatnējā smarža parasti atbaida visus divkājainus un četrkājainus nogaršotgribētājus, tāpēc nav dzirdēti saindēšanās gadījumi.
Latvijā vairāk stādītie svešzemju kadiķi ir Ķīnas kadiķis, Virdžīnijas kadiķis, piekrastes kadiķis, Daurijas kadiķis un daudzas citas sugas un šķirnes. Kokaudzētavās piedāvāto parasto kadiķu jeb paegļu šķirņu skaits vien sasniedz divus desmitus, bet kopumā 2002. gada sezonā Latvijas stādu audzētavas sola piedāvāt vairāk nekā 70 dažādu kadiķu sugu, pasugu, varietāšu un šķirņu stādu. Latvijas kokaudzētavu sortimentā var atrast šķirnes ar slaidu, cipresei līdzīgu augumu, kā arī tikai dažus centimetrus augstus kadiķus, kas nosedz zemi līdzīgi paklājam. Arī skuju krāsas variācijas, atkarībā no šķirnes, var būt no zaļas līdz zilganai, pelēkai un zaļgandzeltenai.
Visiem daiļdārzu kopējiem, kuri kadiķa gadu vēlēsies atzīmēt, iestādot kociņu pie mājas, par piedāvājuma trūkumu sūdzēties nevajadzēs.
