Gatavojot trešdienas, 23. janvāra, redakcijas sleju «Mums arī iepirkties ir jāmācās», anekdotisks šķita gadījums, kad kāda vecāka sieviete no tirgotavas mājup aiznesa smiltis, kas paredzētas minkas tualetei, nevis kaķu barību.
Gatavojot trešdienas, 23. janvāra, redakcijas sleju «Mums arī iepirkties ir jāmācās», anekdotisks šķita gadījums, kad kāda vecāka sieviete no tirgotavas mājup aiznesa smiltis, kas paredzētas minkas tualetei, nevis kaķu barību.
Garu mūžu nodzīvojušai kundzei patiesi pat prātā nevarēja ienākt, ka tagad veikalos pārdod preci, kas berama kaķa podiņā. Tas ir tikpat saprotami, kā pārdevēju nepietiekamā uzmanība un nevērība pret pilnīgi katru pircēju. Arī viņām taču īgnumam, nogurumam var būt simtiem objektīvu iemeslu. Tāpēc jo īpaši pārsteidza ceturtdien redakcijā saņemtie telefona zvani. Tās bija publikācijā minētā veikala darbinieces, kurās bailes raisījis vadītājas strikti formulētais vēstījums – noskaidrot, kura bijusi tā nelaipnā pārdevēja, lai atbrīvotu viņu no darba.
Saprotu, ka mūsdienu konkurences apstākļos jācīnās par katru pircēju, jebkura apkalpojošās nozares darbinieku nelaipnība ir nosodāma. Tomēr gribētu cerēt, ka līdz kategoriskam aizliegumam strādāt veikalā šī lieta tomēr nenonāks. Tas ir nenopietni, lai neteiktu vairāk, – paziņot, ka kaķa kaku smilšu nepareizas pārdošanas dēļ cilvēku atbrīvo no darba. Ir daudz citu efektīvāku veidu, kā uzlabot tirgotāju profesionalitāti un apkalpošanas kultūru veikalos. Interesanti, cik bieži pārdevējām rīkotas, piemēram, apmācības? Un katram pircējam arī ir tiesības vēstīt savas pārdomas laikrakstam, nebaidoties, ka kritiska vērtējuma dēļ uzreiz kādu atbrīvos no darba. Starp citu, arī likumdošana tūlītēju atbrīvošanu neparedz (ja vien ir noslēgts darba līgums).
