Tas notika janvāra vakarā. Nogurusi sāku laisties snaudā un pat nemanīju, kā aizmigu. Istabiņā arī bija omulīgi, to tikko kā bija iesildījusi labi izkurinātā krāsniņa.
Tas notika janvāra vakarā. Nogurusi sāku laisties snaudā un pat nemanīju, kā aizmigu. Istabiņā arī bija omulīgi, to tikko kā bija iesildījusi labi izkurinātā krāsniņa. Tā nu es gulēju, gulēju, sāka rādīties murgi, bet nespēju pamosties, jo nezin kas atturēja. Taču es jutu, ka istabā notiek kaut kas nelāgs. Vienalga nespēju pamosties, jutos kā transā.
Tad man palīgā nāca kaķenīte, kura ielēca gultā un sāka ar nagiem raut segu, lai es ceļos. Ar kaķenītes pūlēm es pamodos.
Visā istabā valdīja zili dūmi. Tas bija tvans. Pēkšņi sapratu, ka ir grūti elpot. Atrāvu logu, pa to plūda svaigs gaiss, un man uzreiz kļuva labāk. Pa to laiku kāds jau bija paspējis izsaukt ugunsdzēsējus. Viņi atbraukuši brīnījās, kas varot degt pusmetru zem podiņu krāsns. Uguns tika nodzēsta, bet pēc tam atklājās, ka mana podiņu krāsns ir uzcelta bez pamatiem.
Kaķenīte man izglāba dzīvību. Tagad es savu dzīvības glābēju sargāju divtik, un viņa man ir kļuvusi vēl mīļāka.
ES
