Tā gadās. Bezdelīgas ieņem sētas sarga vietu.
Ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki cilvēku mājās iemācās sadzīvot citādi nekā ieraduši dabā. Nereti izrādās, ka mazie putni barā ir stiprāki par vienu lielo un kaķi niknāki par suņiem.
Smejas par uzrakstu
Gara jūrmalas pārgājiena dalībnieki vienu vakaru nakšņoja piekrastes saimniecībā, uz kuras vārtiem sagaidīja uzraksts «Nikns kaķis». Ceļotāji pasmējās – saimnieki joko! Pulciņu pirmais sagaidīja muskuļains runcis, kurš ierasti glaudās gar kājām un uzmeta kūkumu, saņemot glāstus. Te sētā ienāca kompānija ar vidēja auguma suni, un saimniece uzsauca, lai uzmanās.
Ciemiņi saprata, ka jāsargā kaķis no suņa, mēģinot to paņemt aiz kaklasiksnas, bet mincis ieskatījās viesiem acīs, izboza asti un slaidā lēcienā grāba ar nagainu ķetnu. Suns smilkstot ierāva asti un mēģināja izmukt pa vārtiņiem, bet uz viņa saimnieka plikā apakšstilba palika asiņainas svītras.
Manto ar pienu
Kaķis rūcot stāvēja pie vārtiņiem, bet suņa draugu kompānija iekārtojās teltī aiz sētas. Saimniece atklāja – negaidīti niknais mājas sargs agrā bērnībā pazaudējis mammu, viņu izaudzinājusi un ar pienu izbarojusi kucīte. «Laikam kaķis sētas sargāšanas instinktu pārņēma no viņas, jo sveši suņi te netiek iekšā,» smaida jūrmalniece.
Mūspusē kaimiņu sētās mīt pašapzinīga kaķene un beļģu aitu suns. Saimnieces nodomāja, ka zvēri varētu iedraudzēties, jo suns ir ļoti labvēlīgs un uzmanīgs pret bērniem. Beļģietis bija gatavs – lēni tuvojās kaķenei, luncinot asti, nolaidis ausis un brīžiem pieplokot zemei. Minka bija nepielūdzama – ar pudeļbirstē izboztu asti un pūķa grebli uz muguras, piepaceltu nagaino ķepu tā rūca un šņāca. Suns iesmilkstoties atkāpās drošākā attālumā. Draudzība turpinās starp cilvēkiem, zvēri sadzīvo pa gabalu.
Pikē barā
Kādā Mežotnes pagasta sētā suņa nav, bet kaķis vairāk sildās saulītē vai pie pavarda, nevis sargā pagalmu no iebrucējiem. Taču šo lomu uzņēmušās bezdelīgas, kuru ligzdas rindojas gar saimniecības ēkas pažobelēm. Īpaši neganti putni kļūst, kad no ligzdām izvesta un lidot mācās jaunā paaudze.
«Reiz novēroju, kā kaķis rīta pastaigā knapi nokāpis pa lieveņa trepēm, kad virs viņa galvas sāka drudžaini lidināties un trokšņot bezdelīgu bariņš. Putni neļāva nabagam pat tikt līdz krūmiem, bet iedzina atpakaļ mājā,» stāsta saimniece, nosmejot – teju kā Hičkoka filmā…
Citudien sētas malā nosēdies stārķis. Slapjajā vasarā zālienā veidojās lāmas, kur lidonis varēja atrast ko ēdamu. Taču nekā – bezdelīgas barā ķērkdamas klupa lielajam putnam virsū, knābjot pa galvu kā mazas iznīcinātājas lidmašīnas. Stārķis turējās kādu brīdi, mēģinot pieliekt garo kaklu, tomēr pēc brīža padevās un aizlidoja.
