Patīk lasīt L. Jaudzemas aprakstus par kaķiem, suņiem un citiem dzīvnieciņiem. Reizēm šķiet, ka tie ir tikpat gudri kā viņu saimnieki.
Patīk lasīt L. Jaudzemas aprakstus par kaķiem, suņiem un citiem dzīvnieciņiem. Reizēm šķiet, ka tie ir tikpat gudri kā viņu saimnieki. Nesen saņēmu vēstuli no draudzenes, kura strādā Amerikā. Viņa stāsta smieklīgu atgadījumu ar kādu turienes kaķi. Varbūt tas liks pasmaidīt arī citiem.
«Vienam no Tekatantes paziņām pieder kaķis – īsts gudrinieks. Pirms pāris gadiem rudenī tas piepeši pazuda. Nepārnāca mājās ne nākamajā dienā, ne pēc mēneša. Pagāja visa ziema, un pavasarī, jau sen apraudāts un par mirušu uzskatīts, runčuks ir piepeši klāt. Redzams, ka kaķis labi kopts, barots, ar spīdīgu kažociņu. Nu tik visiem prieki.
Taču rudenī kaķis kā akā iekrita uz visu ziemu un pavasarī atkal pārnāca ļoti labā kondīcijā. Saimnieki par šīm dīvainībām sākuši runāt ar kaimiņiem un noskaidrojās brīnumlietas.
Izrādījies, ka divas ielas tālāk dzīvo ģimene, kurai kaķis gluži tāpat pazūd pavasaros. Tas palaidnis ir tik gudrs, ka pamanās mājot divās ģimenēs. Pie otras tas ieradies un pieņemts rudenī, kad viņi kravājuši čemodānus, lai dotos uz vasaras māju siltajā Floridas štatā. Tad nu turp brauc visi kopā ar savu «ziemas kaķi».»
Tā nu šī mistērija noskaidrojusies, secinot – kaķis ir gudrāks radījums par «Homo sapiens» – cilvēku. Runcis sapratis, kurp jādodas pārziemot.
A. ĒRGLE Bauskā
