Laikraksta «Bauskas Dzīve» 18. oktobra numurā («Situācija nosaka lēmuma pieņemšanu», 8. lappuse) izlasīju Mežotnes internātvidusskolas pedagoģes Anitas Zībolas vēstuli.
Laikraksta «Bauskas Dzīve» 18. oktobra numurā («Situācija nosaka lēmuma pieņemšanu», 8. lappuse) izlasīju Mežotnes internātvidusskolas pedagoģes Anitas Zībolas vēstuli, kurā viņa pauž neizpratni par rajona bioloģijas skolotāju metodiskās apvienības vadītājas maiņu. Vēlos izteikt savu viedokli par Bauskas rajona Izglītības pārvaldes darbinieku nepārliecinošajiem komentāriem.
Kāpēc netiek minētas «pamatotās pretenzijas pret apvienības vadītājas darba dažiem aspektiem»? Ja Izglītības pārvaldes vadītājas vietniece Aija Spriņķe piekrīt, ka skolotāju viedoklis ir jāuzklausa, kāpēc tas netika darīts? Vai vēstulē minētais nebūt ne pilnīgais vadītājas darbu uzskaitījums nav pietiekams arguments viņas paveiktajam? Domāju, kolēģi varētu minēt vēl vairākus, ja kāds būtu pajautājis. Runājot par pedagogu neinformētību, gribu teikt, ka tā pilnībā ir rajona Izglītības pārvaldes neizdarība. Kāpēc mūs neinformēja? Kāpēc avīzes komentārā netiek nosaukti metodiskās apvienības vadītāja pienākumi, kas īsti netika izpildīti? Kāpēc pretējais viedoklis netika uzklausīts? Rodas jautājums – kādēļ strādā metodiskās apvienības vadītājs? Pedagogu vai Izglītības pārvaldes labā? Kādēļ strādā Izglītības pārvalde? Vienīgais rajona Izglītības pārvaldes «arguments» – «bioloģijas skolotāju metodiskās apvienības parasti vada vidusskolu skolotāji» – neizklausās visai pārliecinoši. Vai tā ir noteikta prasība izglītības sistēmā, vai tas jāievēro tikai mūsu rajonā, vai tikai bioloģijas skolotājiem? Par prasības pamatotību tomēr jāšaubās, jo gan pamatskolu, gan vidusskolu skolotājiem izglītība ir vienāda.
Jautājumu vairāk nekā atbilžu. Šķiet, Izglītības pārvaldes pretenziju un argumentu trūkums bija iemesls tam, ka tās pārstāvji nevēlējās ar skolotājiem runāt aci pret aci, arī laikrakstā iestādes darbinieki «atrunājās» ar vispārīgām frāzēm.
Ja Izglītības pārvalde «tik vīrišķīgi pieņēma šo grūto un nepopulāro lēmumu», tad varēja gan sevī atrast vēl nedaudz vīrišķības, lai parādītu vismaz formālu publisku pateicību cilvēkam par paveikto darbu. Starp citu, to nesaņēma arī iepriekšējie metodisko apvienību vadītāji, kaut agrāk, ja atmiņa neviļ, bija pieņemts augusta skolotāju konferencē to darīt.
Gribētos uz šiem jautājumiem saņemt konkrētas atbildes – ja ne klātienē, tad vismaz ar avīzes starpniecību.
