Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizvedis dēlu uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki. Viņi pavadījuši dienu un nakti trūcīga zemnieka ģimenes pajumtē.
Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizvedis dēlu uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki. Viņi pavadījuši dienu un nakti trūcīga zemnieka ģimenes pajumtē.
Atgriežoties mājās, tēvs jautājis dēlam:
«Nu kā tev patika brauciens?»
Zēns atbildējis: «Tas bija izcili, tēt!»
«Vai tu redzēji, cik nabadzīgi ir daži cilvēki?» taujājis tēvs.
Dēls stāstījis, ko ir sapratis: «Mums ir suns mājās, bet viņiem to ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, bet viņi var peldēties upītē, kurai nav gala. Mūsu dārzu apgaismo dārgas lampas, bet viņiem spīd zvaigznes, turklāt mums dārzs ir tikai līdz vārtiņiem, bet viņiem pieder viss līdz horizontam. Paldies, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam.»
