Vasaras laimīgākā diena baušķeniecei Mirdzai Svītiņai bija 2. augusts. «Sagaidīju, ka Bauskā manam mīļajam dzejniekam Vilim Plūdonim atklāj pieminekli, un tas ir ļoti skaists.» Todien pie Mirdzas ciemojās meita Sarmīte, un kādreizējais skolasbiedrs Ēriks Kalniņš aizveda kundzi uz dzimtajām mājām, kuras tikai neliels Beku meža gabals šķir no Plūdoņa tēva Jāņa celtajiem «Lejeniekiem».
Pensionētā skolotāja atminas, ka viņas bērnībā Plūdons pie vecākiem ne reizi vien braucis pēc padoma lauksaimniecībā. Mirdza bija vienīgā meita, un Berkevicu ģimene savas mājas «Rogas» uzcēla 1927. gadā.
Kā Plūdons pirmoreiz ieradās «Rogās»?
– Gluži ciemošanās tā nebija. Kaimiņš bija atnācis pie tēva un stāstīja, ka, vedot zirgu pie kalēja, Plūdons pie mūsu tīruma izkāpis, iegājis druvā un ar spieķi šķirstījis rudzus uz vienu un otru pusi. Kaimiņš vaicājis, ko viņš tur meklē. Dzejnieks atbildējis brīnīdamies – kas tie par rudziem, brangi noauguši kā kārkli, viņam esot uz pusi mazāki. Un nevienas nezāles laukā! Gribējis zināt, kas ir saimnieks. Tā nu kādu dienu Plūdons mūsu mājās ieradās, lai aprunātos ar tēvu par saimniekošanu, kā iegūt tik labu ražu. Viņš atbrauca vairākas reizes. Tēvs bija iestādījis lielu augļu dārzu – 150 ābeles, upeņu, jāņogu krūmus, ķiršus. Plūdons interesējās, kādā attālumā kociņi jādēsta, kā kopjami, kādas šķirnes ražīgākas, piemērotas Zemgalei. Sarunas vienmēr bija lietišķas, nevis laika kavēklis.
Saimniecību «Lejeniekos» vadīja Alise Smalkā, kas tur dzīvoja pastāvīgi. Plūdonim vasarā vajadzēja zirgu, ar ko braukt uz Bausku, govi, jo ģimene liela – seši bērni un vēl divi no pirmās sievas. Vajadzēja svaigu gaisu un zaļu pļavu, kur bērniem izskrieties. Kad visi kur brauca, tad bērni ratos kā bezdelīgas rindā bija satupuši. Audzēja graudus, bija sakņu dārzs.
Kā iepazināties ar Varimantu?
– Viņš bija dzejnieka jaunākais dēls, kādu pusotru gadu jaunāks par mani, un reizēm tēvs viņu ņēma līdzi. Man bija 12 – 13 gadu. Tolaik nebija pieņemts, ka bērni piedalās vai klausās pieaugušo sarunās. Mūs sūtīja ogas no krūma paēsties, ķiršus, ābolus palasīt, puķu dārzu apskatīties. Vienā reizē Plūdons apvaicājās, kā mācos. Vecāki lika parādīt liecību, un atzīmes man bija ļoti labas. Tad viņš Varimantam sacīja: «Redzi, cik labi mācās meitene, tev arī jācenšas, tev nav tik laba liecība.» Citā reizē atnācis, viņš man uzdāvināja savu daiļdarbu izlasi – četras grāmatas. Tās joprojām ir pie manis, vien kara laikā sējumi ļoti cietuši – lapas izrautas, vāki saskrambāti. Gribēju aiznest pie grāmatsējēja Pētera Saulīša pārsiet, bet nepaguvu, meistars nomira.
Vai jūs bērnībā lasījāt Plūdoņa dzeju?
– Skolā šo to mācīja no Plūdoņa – «Rūķīši un Mežavecis», citas vārsmas. Rindas no dzejoļa par jautro strautu joprojām atceros un esmu redzējusi aprakstīto vietu. «Lejeniekos» vienu gadu dzīvoja Geršebeku ģimene, un viņu meita Milda bija ar mani vienā klasē. Pavasarī apciemoju Mildu, un tur bija tik skaisti – jautrais strauts dzidrs skrēja cauri vizbulīšu klājienam. Tagad tāda pančka vien. Biju «Lejeniekos», kad Plūdons saņēma Tēvzemes balvu un kapos izveidoja skaistos vārtus. Virsotnē iestrādāto gulbja figūru varēja tālu redzēt, jo priedītes toreiz bija mazas. Pirms kapu izveides tur bija tikai Plūdoņa un daktera Šābļa dzimtas apbedījuma vietas. Plūdons nomira 1940. gada janvārī, ļoti gribēju uz bērēm, bet vecāki nelaida, jo bija traks putenis.
Kā pārlaidāt karu «Rogās»?
– Kad fronte tuvojās 1944. gadā, mums mājas lika atstāt stundas laikā. Lopus izlaida, lai iet, jo cik tad var paņemt līdzi?! Līdz septembra beigām dzīvojām mežā. Tad paslepus ar vienu vezumu aizkūlāmies pie mātes māsas uz Iecavu. Kad tur ienāca krievu zaldāti, tie paņēma pajūgu ar zirgu un aizveda ar visām mūsu mantām. Palikām ar to, kas mugurā.
«Rogās» atgriezāmies oktobra beigās. Mūsu skaistā māja bija tukša, bez logiem, bez grīdas. Līdz «Lejeniekiem» tad neaizgāju, jo mežā bija mīnas. Ar tankiem bija nobraukti mūsu kartupeļu lauki, rakām, cik varēja atrast, rāvām palikušās bietes, lai ir, ko ēst. Meklējām mēbeles, kaimiņi palienēja gultu. Tēva māsa aizdeva kurpes, mātes māsa noauda drēbi skolas kleitai. Kara laikā mācības sākās novembrī. Gāju kājām uz Bausku sešus kilometrus turp, tikpat atpakaļ un biju laimīga, ka varu mācīties.
Vai izsūtīšana jūsu ģimeni skāra?
– Tēvu paņēma ciet meža darbos 1945. gada janvārī, un viņš vairāk nekā desmit gadus nodzīvoja Arhangeļskas apgabalā. Par viņa labo sirdi… Atnāca pie mums bēgļu ģimene no Jelgavas, kur viss bija sagrauts. Tēvs pa ziemu ielaida cilvēkus vienā istabiņā. Ienācējiem iepatikās «Rogās», laikam gribēja no mums tikt vaļā. Uzrakstīja «kļauzu» [sūdzību – red.] par tēvu, un viņu arestēja. Vedēji bija cilvēcīgi, ļāva nodot ziņu mājiniekiem. Mātei nākamajā dienā izdevās ar viņu satikties, iedot siltas drēbes, drusku ēdamā. Pēc krietna laika tēvs atsūtīja vēstuli man uz vidusskolu, jo nebija drošs, ka neesam izdzītas no mājām. Klases audzinātājs Kārlis Vītols man aploksni iespieda rokā, un teciņus skrēju uz mājām. Vismaz zinājām, ka tēvs ir dzīvs. Izcīnīju pat pieņemšanu pie toreizējā Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča, kurš strupi atbildēja, ka tādiem cilvēkiem kā mans tēvs palīdzēt nevar. Kādiem – tādiem, nesapratu.
Vai šis fakts biogrāfijā nebija jums šķērslis turpmākajā dzīvē?
– No mūsu laika jauniešiem daudzi izmācījās par skolotājiem un šajā profesijā nostrādāja visu mūžu. Pabeidzu vidusskolu, gribēju studēt. Man piekodināja, lai nerakstu, ka tēvs izsūtīts. Tomēr tas nāca gaismā. Pirms valsts eksāmeniem Rīgas Pedagoģiskajā institūtā mani izsauca rektors un lika savākt dokumentus. Palīdzēja citi pasniedzēji, kancelejā mans uzvārds sarakstā bija, un teicami nokārtoju trīs valsts eksāmenus. Tomēr sadales komisijā pateica, ka nekad nebūšu jaunatnes audzinātāja, nemācīšu angļu valodu un mana vieta būtu cietumā.
Kad atradu darbu Rīgas 2. vidusskolā, māte saslima ar slapjo pleirītu, un man vajadzēja braukt uz mājām pabeigt rudens darbus. Vienīgā iztikšana bija no pašu saimniecības. Ziņoju skolai, ka varu ierasties tikai septembra beigās, bet tas nederēja. Dabūju korektores vietu izdevniecībā brīdī, kad jau biju gatava kaut slaucīt ielu. Izglītības nodaļā biju pieteikusies skolotājas vietai. Tiku par aizvietotāju Rīgas 36. vidusskolā, tad nokļuvu 28. vidusskolā, kur nostrādāju piecus gadus, līdz atnācu vīram līdzi uz Bausku. Pilsētas pamatskolā nostrādāju līdz pensijai. Toreiz varēja strādāt līdz 55 gadu vecumam, ja turpināja, pensiju nemaksāja.
Kā klājās vecākiem?
– Pēc atgriešanās no izsūtījuma tēvs Ceraukstē padomju saimniecībā strādāja lauku brigādē, vēlāk līdz 75 gadu vecumam audzēja zirgus, tā bija viņa sirdslieta arī pirms kara. No «Rogām» mūs neizlika, bet dzīve bija kā uz naža asmens. Vecākiem uzlika lielas nodevas, ko bija ļoti grūti izpildīt. Māte cepa ļoti garšīgu maizi. Brālēns strādāja ceļu daļā, viņš maisus ar klaipiem veda uz Rīgu pārdot. Ābolus varēja tirgot, kaut kā iztikām. Tēvs nodzīvoja līdz 95, māte līdz 87 gadiem. Abi nomira viens pēc otra, māte – augustā, tēvs – februārī. Mans vīrs gāja bojā, bet vienīgā meita Sarmīte strādā Dobeles mūzikas skolā. Viņas dēls izstudēja par juristu.
Kā jums patīk Plūdoņa piemineklis?
– Man tas šķiet ļoti skaists, materiāls un risinājums interesants. Arī Saules dārzā tas labi iederas kopā ar strūklaku. Tā kļuvusi par vienu no skaistākajām vecpilsētas vietām.
