Nebija viegli saņemties un doties uz pārrunām pie psiholoģes, lai saprastu, kā atrisināt konfliktu ar dēlu pusaudzi.
Nebija viegli saņemties un doties uz pārrunām pie psiholoģes, lai saprastu, kā atrisināt konfliktu ar dēlu pusaudzi. Bija ļoti nepatīkami pēc tam dzirdēt, ka par to, ko biju uzticējusi speciālistam, gluži sveši cilvēki tērgā satiksmes autobusā. Vai tiešām tā drīkst izklačot visu kā tirgus placī? Tas atņem jebkādu vēlēšanos runāt ar psihologu.
SARMĪTE Bauskas rajonā
Vairāku psihologu viedokļus apkopojusi psiholoģe SOLVITA TILGALE.
Savs ētikas kodekss
Veiksmīga psiholoģiskā konsultēšana/terapija ir attiecības starp diviem cilvēkiem – klientu un konsultantu/terapeitu. Procesa pamatā ir ētiska atbildība. Tā sakņojas konsultanta/terapeita morālajā jūtīgumā, saprotot savas rīcības sekas. Psihologa nepārdomāts vārds, izteiciens, rīcība vai darbība var radīt neatgriezeniskas sekas klienta dzīvē.
Solvita uzsver, ka psihologiem ir savs ētikas kodekss. Taču tas dod tikai vadlīnijas, nevis konkrētas atbildes. Kodeksā nav noteikts, kā rīkoties pareizāk, lai, sniedzot palīdzību, nekaitētu klientam. Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir konfidencialitātes ievērošana. Ikvienam – bērnam, pieaugušajam – jābūt drošam, ka psihologam/terapeitam var stāstīt jebkuru savu pārdzīvojumu un viss tiks glabāts noslēpumā.
Izņēmums ir gadījumi, kad klientam kāds dara pāri, vai ir kas tāds, kas apdraud viņa drošību. Tā ir tā sauktā konfidencialitātes laušana, kas notiek: n ja klients pats lūdz atklāt informāciju kādai noteiktai personai; n gadījumos, kad tiesa pieprasa informāciju (tad psihologam ir jāizšķir, ko no pieprasītā drīkst izpaust); n situācijās, kad klients ir bīstams sev un citiem; n gadījumos, kad pret klientu tiek izdarīta vardarbība.
Ja klients apgalvo, ka pret viņa gribu psihologs izpaudis informāciju, tad šis speciālists ir smagi pārkāpis profesionālo ētiku.
Pļāpā paši klienti
Psihologs ir atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par sava klienta privāto un profesionālo dzīvi. Tomēr, izsakot pārmetumu, rūpīgi jāizsver, vai tieši konkrēts psihologs ir izpaudis klienta teikto konsultācijā. Ļoti bieži pļāpīgi ir paši cilvēki, kuri iepriekš savu problēmu ir pārrunājuši ar radu un draugu pulku, nepadomājot, kuram var un kuram nevajadzētu uzticēties.
Nav retums, ka viens psihologs strādā skolā savā profesijā, kā arī par skolotāju un audzinātāju internātā. Taču šāda situācija ir nepieļaujama, jo netiek skaidri nodalīta psihologa loma. Skolēnam vienmēr būs atklāts jautājums: “Kas tu īsti esi – cilvēks, kuram varu uzticēt sirdi, vai vēstures skolotājs?” Arī pats psihologs var lietas sākt analizēt vienlaikus kā audzinātājs un neviļus pret šo bērnu mācību priekšmeta stundās sākt izturēties atbilstoši tam, kas uzzināts sarunā konsultācijā.
Brīva izvēle
Psiholoģe Inga Grīnberga atgādina: “Mūsu ētikas kodeksā ir jēdziens konfidencialitāte. Tas nozīmē, ka psihologa kabinetā runātais paliek tikai terapeita un klienta ziņā. Ja tiek apdraudēta klienta vai sabiedrības veselība un dzīvība, tikai tad psihologs pieņem lēmumu ziņot tiesībsargājošām institūcijām.
Lai sekmīgāk varētu strādāt, psihologs tiekas ar kolēģiem (to sauc par supervīziju), lai pārrunātu noteiktu konsultāciju procesu, nenosaucot klientu vārdu un uzvārdu, dzīvesvietu, saglabājot konfidencialitāti. Tad psihologs atklāj savas domas, izjūtas.”
Uzticēšanās psihologam ir intīma un personiska lieta, uzskata psiholoģe Andra Katkeviča. Tā ir katra paša brīva izvēle un tiesības uzticēties tiktāl, cik vēlas un jūtas droši. “Jo vairāk klients atklāj savas emocijas, domas, pārdzīvojumus, jo sadarbība ar psihologu ir produktīvāka. Taču atzīstu, ka negatīva uzticēšanās pieredze noteikti iedragā vēlmi vēl kādreiz uzticēties un sabojā priekšstatu par psihologiem vispār,” saka Andra Katkeviča.
Arī Inga Grīnberga piebilst, ka uzticēšanās ir atkarīga no katra cilvēka individuālās problēmas, ko jāpalīdz atrisināt. arī klientam ir draugi un paziņas, kas bauda uzticēšanos un gluži neviļus uzzināto pastāsta citiem. Taču “mutes palaišanā” tiek vainots psihologs.
