Tā gadās. Robežu tuvumā vienmēr jābūt uzmanīgiem.
Tā gadās. Robežu tuvumā vienmēr jābūt uzmanīgiem
Nervus kutinošākais tūrisma pārgājiens man saistās ar Lietuvas robežas neplānotu šķērsošanu. Mūsdienās Eiropas Savienībā tas vairs nav tik aktuāli, bet 21. gadsimta sākumā pāriet robežu bija sāpīga kļūda.
Pa taisno uz Lietuvu
Savulaik skatoties filmas par to, kā varonīgie Padomju Savienības robežsargi sargā valsti no iebrucējiem, bija izveidojies skaidrs priekšstats, kāda izskatās robeža, un radusies pārliecība, ka nejauši robežu šķērsot nav iespējams.
Vienu vasaru kopā ar skolēniem devāmies uz Mežotnes pilskalnu. Aizraujošais pasākums, kad paguvām izpeldēties, nosalt, nokaitināt cits citu un atkal sadraudzēties, nākamajā gadā prasīja turpinājumu. Izvēlējos citu mērķi – Kamardes pilskalnu netālu no Uzvaras. Vienu reizi to biju apmeklējis un ceļu zināju. Vismaz man tā likās.
Jau no paša rīta bijām gatavi aktīvām izklaidēm. Ar autobusu aizbraucām līdz Uzvarai, un tālāk – kājām. Man izdevās sajaukt pagriezienus – aizgāju nevis pa kreisi un vēlreiz pa kreisi, bet gan pa labi – pa taisno uz Lietuvu.
Pa ceļam patrāpījās daudz sētas stabu. Nelielas bažas viesa noplucis un ne pārāk liels stabs, kura gals bija nokrāsots sarkans. Pēc aktīvām diskusijām nolēmām, ka laikam sētas saimnieks nolēmis pajokot, jo šo cementa veidojumu par robežstabu neviens neiedomājās nosaukt.
Pirmā kļūdas pazīme bija ciems, kas parādījās mūsu acu priekšā – Dalgiai. Pagriezāmies uz Mūsas pusi, lai kaut cik spētu kontrolēt maršrutu. Pa ceļam ieraudzījām arī īstu un kārtīgu robežstabu – ar plāksnīti, zaļu galu, lielu un iespaidīgu. Lietuvas robežstabu.
Noķer robežsargi
Līdz upei tikām veiksmīgi un pamazām devāmies uz Latvijas pusi. Aiz mums gāja divi vīri, kurus noturējām par makšķerniekiem. Liels bija pārsteigums, kad viņi mūs panāca pie pašas Latvijas robežas. Izrādījās, ka domātās makšķeres ir Kalašņikova automāti un mūs ir noķēruši īsti Lietuvas robežsargi.
Biju nobijies kā diegs. Šāda kļūda nekādi nebija plānota, un pases arī nebija. To atceroties, saprotu, ka arī robežsargiem tās bija dīvainas minūtes, jo pēc pirmā apjukuma skolēni apstāja viņus no visām pusēm, mēģinot apskatīt tuvāk vai pat aptaustīt ieročus.
Pēc nopietnām pārrunām pārcēlāmies pāri upei, izmantojot gumijas laivu, kas mums bija līdzi. Kamardes pilskalnu apmeklēt mums tā arī neizdevās.
