Atgriezos no leģendārā basketbolista Visvalda Eglīša bērēm un īsi pierakstīju datorā dažus savas mātes un vīramātes atmiņu stāstus, ko esmu dzirdējusi no viņām pašām. Visvaldis Eglītis aizgāja no dzīves strauji bez īpašas veselības krīzes pirms tam. Pēdējais gads stiprajam vīram bija piepildīts – nepiemirstot apmeklēt par otrajām mājām kļuvušo Iecavas sporta namu «Dartija», viņš nosvinēja paša atmiņu grāmatas izdošanu, sniedza intervijas un stāstīja par savu bagāto, daudzkrāsaino mūžu. Mums palikusi vēsts par godavīru, ar kura veikumu lepoties.
Ne visi mūsu seniori dodas tālāk, atstājuši savu mantojumu nākamajām paaudzēm. Tas nav tikai viņu dēļ, bet arī tāpēc, ka jaunākie līdzcilvēki ir dikti aizņemti un neatrod laiku parunāties. Dažam liekas, ka veckundze šļupst vai onkulītis ož, taču ne jau forma te ir svarīga, bet neizsakāmi vērtīgais, aizraujošais saturs. Parunājiet ar savu vecmāmiņu, vectēvu, māti, tēvu, krustmāti, krusttēvu par viņu bērnību, jaunību, spēka gadiem, kamēr nav par vēlu! Aiznesiet Bauskas Centrālās bibliotēkas bibliogrāfei Laimdotai Ozoliņai digitalizēt dzimtas melnbaltos fotoattēlus un diapozitīvu filmas! Darīsim to tagad, lai pēc tam nav jānožēlo, ka paaudžu mācību esam pazaudējuši nedzirdētu vai pažobelē no mitruma sabirušu.
Iecavas novada sievas no «Liepām», kas izdeva Višuka grāmatu, jauniešu grupa, kas intervēja seniorus, Bauskas novada sporta rīkotāja Inga Ūbele, kura vāc veco atlētu atmiņu stāstus, – tie ir piemēri, ko turpināt ģimenē, biedrībā, darbavietā. Tiesa, dzīvās vēstures izpētē iekrāsies arī sēnalas, taču labāk, lai mums un nākamajām paaudzēm ir, ko vētīt, nevis nākas kratīt tukšu atmiņu sietu.
