Drīz būs klāt veļu laiks, kad senie latvieši atminējās un pat mēģināja sajust saikni ar aizgājušajiem tuviniekiem. Anda Stariņa, kura dzīvo Bauskas novadā un izvada aizgājējus kopš 2003. gada, sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atzīst – nereti mirušajam izrādām vairāk uzmanības, nekā dzīvam esot.
Jābūt drosmei
Latviešiem nav pieņemts runāt par nāvi. «Mēs neesam tam gatavi, kaut arī tautasdziesmās aiziešanas tēma ir plaši apskatīta,» uzskata Anda. Lai atklāti runātu par nāvi, cilvēkam jābūt drosmīgam, bet latvieši okupācijas laikā vairāk pieraduši baidīties un klusēt.
Tomēr Andas vīrs, ilgstoši slimojot, sagatavojies aiziešanai pats un sagatavojis sievu. «Ir tādi, kuri ne paši, ne viņu tuvinieki nepieņem neizbēgamo iznākumu un līdz pēdējam brīdim izliekas, ka tas nepienāks. Pēc tam starp palicējiem sākas strīdi par piemērotāko aizgājēja apģērbu, glabāšanas veidu un vietu, kur nu vēl par mantu,» stāsta izvadītāja, «mēs laikam domājam, ka dzīvosim mūžīgi. Daļa negrib skaudrajai patiesībai skatīties acīs. Citiem ikdienas steigā nepietiek laika. Vēl kāds negrib sāpināt tuviniekus un atliek svarīgo sarunu.»
Andas pieredzē ir ļoti maz tādu, kas laikus sagatavojas aiziešanai. Kāda kundze vēl dzīva atnākusi pie izvadītājas uzzināt visu par cenām un piedāvājumu, lai atstātu skaidras norādes. Radinieki pēc mīļa cilvēka aiziešanas gadās gluži bezpalīdzīgi un nezinoši, un Anda var viņiem ieteikt risinājumus, praktiski palīdzēt: «Savā dzīvē esmu tik daudz tuvinieku apglabājusi, ka protu palīdzēt citiem – sakārtot dokumentus, sameklēt kapavietu, izrunāt visus sīkumus, kā kas notiks. Vairākas reizes konsultējos par runu – vai ir vēl kāds tuvs cilvēks, ko pieminēt, kāds mīļš dzejolis vai dziesma. Dažreiz nācies iztikt gandrīz tikai ar dzejoļiem. Tēvreizi gandrīz neviens nav lūdzis skaitīt, bet pati to daru, ja glabā kristītu cilvēku.»
Nav, ko teikt
Ikdienā saskarties ar cilvēku bēdām ir smagi, nopūšas izvadītāja. Enerģiju viņa atgūst, atgriežoties mājās un ieskatoties mazbērna zilajās acīs. Esot gan tādas bēres, pēc kurām Anda nākamajā dienā ir kā izsmelta. Pirms gada mērs licies pilns, un Anda ieturējusi pauzi, bet nule atkal atsākusi organizēt izvadīšanu.
Vissāpīgāk viņa pārdzīvo, kad tuvinieki atzīstas – par aizgājēju viņiem nav, ko teikt: «Bija daudz juku laiku, kad cilvēki sabruka reizē ar sistēmu. Ikviens ir bijis vērtīgs ar sapņiem jaunībā, mērķiem, ko sasniegt, kādu mīlējis un bijis mīlēts. Pat ja dzīves smagums bijis pārāk liels, cilvēkam pietrūcis spēka vai noturības pret sliktiem ieradumiem, ikviens pelnījis cieņpilnu aiziešanu.»
Anda pieredzējusi aiziešanu, kad tuvākie radi negribēja organizēt vecumdienās alkoholam pakļauta aizgājēja bēres, bet to darīja viņa klasesbiedri. Cilvēks izvadīts no baznīcas ar godu, kādu radi negaidīja. Piemiņas mielastā jaunības līdzgaitnieki stāstīja tuviniekiem nezināmas lietas par viņa atjautīgo prātu, labo sirdi, palīdzību citiem. Dažs pēc tam atzinis – nožēlo, ka neparunāja ar tēvoci, kamēr vēl bija dzīvs, jo tagad viņa stāsts dzimtai zudis.
«Kur sērojošie palicēji bija tobrīd, kad cilvēka kritiens sākās? Kāpēc viņi pieļāva, ka viņš nonāk līdz norakstītā statusam? Mēs par maz mīlam, domājam, atbalstām savus tuviniekus, kamēr viņi vēl ir šaisaulē. Nav runa par materiālo atbalstu, svarīgākais ir mīļš vārds, saruna, sīka ikdienas uzmanība kaut ar telefona zvanu.» Reizumis viņa ko līdzīgu saka kapos, tomēr palicēji neprotestē – tas ir brīdis, kad lej visvairāk asaru.
Bēdas un dusmas
Ļoti tuvus cilvēkus Anda neņemas izvadīt, bet dažkārt paziņu bērni pēc radinieka aiziešanas sakot – dari pēc sava prāta, tu zini labāk nekā mēs! Piedzīvotas grūti izskaidrojamas lietas. Reiz kāds avārijā bojā gājis jauns cilvēks jau laists kapā, kad zārks aizķēries aiz saknes un nav bijis ieliekams zemē. Citureiz jauna cilvēka bērēs ne racēji, ne citi cilvēki pēkšņi nav varējuši atrast ne dvieļus, ne lāpstas. Nesējiem ir ļoti smagi, ja tuvinieki nelaiž aizgājēju prom, to viņi paši Andai atklājuši. Ja cilvēks godam nodzīvojis garu, bagātu mūžu, ar tuviniekiem visu izrunājis un sakārtojis, bērēs viss iet kā pa diedziņu, atzīst Anda.
Izvadītāja saskaras ar daudzu cilvēku dzīvesstāstiem un bieži kļūst tuva palicējiem. Aizgājēju radinieki nereti joprojām sazinās ar Andu, lūdz padomu un palīdzību kapavietas sakārtošanā.
Katrs bēdas izpauž citādi. «Reiz kāds tēvs bērēs sāka sist mirušo dēlu – pašnāvnieku, jo pats pēc sievas aiziešanas viens bija izaudzinājis astoņus bērnus un dusmojās, ka dēls atņēmis sev dzīvību, atstājot bez atbalsta savu atvasīti un dzīvesbiedri. Kāds
gribēja viņu apturēt, bet devu zīmi, lai ļauj izbēdāt bēdas. Tēvs varbūt jutās vainīgs, ka nebija pamanījis dēla grūtumu,» atklāj izvadītāja.
«Sātaniskais rituāls»
Pret kremēšanu cilvēkiem neesot aizspriedumu, bet gan praktisks aprēķins, jo tā ir dārgāka nekā guldīšana zemē. Tomēr bijis
kungs, kurš pirms aizbraukšanas uz Vāciju Andai atzinies – dzīvs nepārbraukšu, bet man tas «sātaniskais rituāls» kremēšana nepatīk! «Tuvinieki pēdējo vēlēšanos cenšas vienmēr izpildīt, tāpēc svarīgi visu pateikt,» saka Anda, «esmu piedzīvojusi, ka cilvēki, kas miruši svešumā, tiek atvesti dzimtenē un izkaisīti jūrā vai upē, jo gribēja atgriezties tēvzemē.»
Pret pārmērīgu kapu kultu Anda izturas iecietīgi, tomēr uzskata – zemē paliek cilvēka zūdošā daļa, bet viņa dvēsele, prāts, gars turpina eksistenci citur un citā formā. Pati savu tuvinieku kopiņas apmeklējot reti. «Mēs bijām tuvi, un es apzinos, ka viņi mani redz, žēlo un sargā. Eju tikai tad, kad man ir izjūta – tagad vajag. Aizgājējiem jāļauj miers, jo viņu zemes gaitas ir beigušās.»
Glorificējot aizgājēju, zūd līdzsvars, kas ir svarīgāk – dzīvs vai miris cilvēks, uzskata Anda: «Mēs par maz runājam cits ar citu, un tad jau ir par vēlu. Ir žēl sevis, ka tik daudz esi zaudējis, nezini aizgājēja dzīvesstāstu vai neesi viņam ko svarīgu pateicis.»
Filmās nemirst
Anda atgādina, ka tehnoloģiju laikmetā nevienam nevajadzētu justies aizmirstam, jo var gan piezvanīt, gan atsūtīt īsziņu vai e-pastu – tas prasa vien dažas minūtes. «Ja mūsu dzīve būtu vieglāka, varbūt būtu citādi. Daudzi jaunie ir prom ārzemēs, jo šeit izdzīvot nevar. Uzturēt tuvas attiecības lielā attālumā ir sarežģīti.»
Pašas bērni – 20 un 30 gadus veco paaudze – pret aiziešanu izturas ļoti mierīgi un nosvērti. «Es viņus jau agrāk gatavoju tam, ka nāve ir dzīves daļa. Ir cilvēki, kas bērniem nestāsta par nāvi, neņem uz kapiem, ja glabā kādu tuvinieku. Ja kopā dzīvo vairākas paaudzes, izpratne par novecošanu un aiziešanu nāk dabiski, saglabājot dzimtas saites. Citādi bērniem no filmām un datorspēlēm rodas iespaids, ka neviens nemirst,» smaida Anda. Nāves apzināšanās miera laikā nerada bezsirdību, bet tieši otrādi – liek novērtēt vecā cilvēka piedzīvoto, izprast viņu, uzklausīt dzīvesstāstu, apzināties paaudžu pārmantojamību.
Dažkārt ar vienaldzību izpaužas palicēju pašu aizvainojums. Reiz kāda miruša vīra sieva sākumā izvadītājai bija vien pateikusi, ka viņam ir dēls no pirmās laulības, bet vairāk neko nav stāstījusi, jo tas nav neko labu darījis. Tomēr pēdējā brīdī sieva pienākusi Andai un lūgusi teikt vairāk labu vārdu par aizgājēja dēlu. Ja neattopas, tas paliek uz paša sirdsapziņas.
«Neviens izvadītais pie manis pēc bērēm sapņos nav nācis, tātad visu esmu izdarījusi pa prātam,» secina Anda.
PSIHOTERAPEITA VIEDOKLIS
Kā tuvinieka nāvi izskaidrot bērnam? Lūk, ko portālā la.lv atbild psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA:
– Nāve ir neizbēgama mūsu dzīves sastāvdaļa, un neviens nevar izvairīties no sastapšanās ar to. Pieaugušajiem ir vairāk resursu, lai izdzīvotu zaudējuma pieredzi, bet bērniem nāves jautājums ir daudz grūtāk izprotams, līdz ar to emocionāli smagāks.
Ja vēlamies palīdzēt bērnam šādās situācijās kliedēt apjukumu un neziņu, ir atklāti jārunā par nāvi kā par neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Sarunai par nāves faktu jābūt tiešai, skaidrai un saprotamai. Nevietā būs teikums: «Vecmāmiņa aizmiga mūžīgā miegā». Tas var radīt maldīgu priekšstatu par notikušo un reizēm pat izraisīt iracionālas bailes, piemēram, bailes aizmigt.
Dalība bērēs bērnam palīdz apjaust zaudējuma realitāti un to, ka mirušais neatgriezīsies.
